Kārtējais baismīgais sapnis,no kura par laimi pamodos un ,kas par laimi izrādījās tikai sapnis.
Es,svešs puisis un viens draugs-mēs stāvējām kādas daudzstāvu mājas pagalmā.Tur par savu dzīvi pēkšņi sūdzēties sāka Britnija Spīrsa,kura pēc sevis nu galīgi neizskatījās.Viņa teica "nu lūūdzu,lūūdzu,nošaujiet mani kāds!!" Un tas svešais puisis momentāli izvilka stroķi un iešāva viņai galvā,deniņu apvidū.
Vienīgais ,ko viņš pateica bija "ups,es tā negribēju,lai sanāk" un muļķīgi pasmaidīja un sāka raudāt.
Toties mans draugs tikai paziņoja,ka viņam tāds reflekss-visu domāt tā,kā tas ir pateikts,nevis aplinkus.
Un ar to jau vēl nepietika,jo mans draugs(nevis tas,kurš Britniju nošāva,bet otrs) nocirta sev kreiso roku,ielika burkā.Turpat arī ieroci."Lai neatrod slepkavu"
Man tas likās diezgan muļķīgi,ka viņš aizstāv kādu tik ļoti,ka pat roku gatavs nocirst.
Burkai pielaida uguni,atbrauca policija un nesaprata,kāda velna pēc burkā atrodas roka ar ieroci.Es to savam draugam nespēju piedot.
Nākamais skats-meklēju kaut kādu bāru(es biju pārliecināta,ka tas ir bārs,bet citi teica,ka tas kaut kāds sūda restorāns),kurš atradās kādā no mikrorajoniem.Pēkšņi es auklēju vīrieti,kuram nebija pāris pirkstu,un viņš apgalvoja,ka ir mans tētuks,un baisi klabināja savus ideāli baltos ,lielos ,taisnos zobus;likās,ka viņš ar novirzēm.
Un pēkšņas atmiņu ainas uzplaiksnīja,kā filmas parasti notiek-māte kliedz,zīdainis bļauj,jo kaut kāda iemesla dēļ kāds izdomāja viņam bērna vecumā nogriezt pirkstus.Un viņš izvilka nazi..

Tālāk neko neatceros.