Mēģinu turēties ar roku pie istabas sienas, taču kājas ir pazaudējušas muskuļus un prāts ir palicis smagāks par irīdiju. Vēlos kaut tas arī būtu ciets kā titāns, bet tas ir drīzāk kā želeja, kā biezs ķīselis, kam nav noteiktas formas un bez trauka atbalsta tas pārvēršas gļumīgā pļeckā. Tas nu no augšpuses spiež mani uz leju, bet no lejas gravitācija mani velk vēl stiprāk. Cenšos balstīties ar plecu, muguru, pret sienu. Nedrīkstu ļaut šiem parazītiem uzvarēt. Nostāvēt. Pastāvēt par sevi.
Pārspēks. Lēnām slīdu lejup, ceļgali ieliecas. Pie sevis brīnos, kā gan šie vārītie makaroni vēl liecas locītavās, nevis salokas un saplok kā drēbes. Lēnām tuvojos zemei. Ar pēdējiem spēkiem vēl spiežu visu savu ķermeņa svaru pret sienu, cerībā, ka tā sašķiebsies. Bet tā tikai paņirgājas un turpina stāvēt kā stāvējusi.
Mans dibens tuvojas grīdai. Vēl nedaudz un būšu ar to atstutējies pret zemi. Nespēju pastāvēt pats par sevi, vajag kaut ko, pret ko atstutēties. Nonāku pie atskārsmes, ka patiesībā jau es visu laiku atbalstos pret kaut ko. Es nespēju eksistēt bez atbalsta. Kāpēc es tā pretojos zemei? Mainījies jau ir tikai atbalsta laukums lielums, viss pārējais ir kā vienmēr.
Vēl nedaudz slīdu. Gravitācijas iedarbība vēl nav beigusies. Tagad es pilnībā paļaujos tikai uz grīdu. Sienas man vairs nav vajadzīgas. Grīda turas uz balastiem. Balsti stāv uz zemes. Uz ko turas Zeme?!
Mana mugura ir piekļauta grīdai. Un arī rokas. Un kājas. Muskuļiem vairs nav jāveic savas funkcijas. Grīda balsta mani. No šāda ķermeņa stāvokļa es varu kārtīgāk nopētīt griestus. Tie nemaz vairs nav tik balti, kā man vienmēr licies. Ja sasprindzina redzi, var ievērot pāris sīkas plaisiņas.
Es guļu istabas vidū un sarunājos ar sienām. Tās mani uzklausa. Pretī nesaņemu nosodījumu. Patiesībā pat nesaņemu nevienu pašu skaņu. Uzticamas. Man pat nevajag lūgties, lai tās manus pārdzīvojumus nestāsta citiem, jo tās vēl nekad iepriekš nav mani nodevušas.
stāstu līdz acīs sariešas asaras, sāku šņukstēt un balss aizlūst. Es tikai tupinu runāt arvien skaļāk, lai mani šņuksti netraucētu tām saklausīt manus vārdus. To klusēšana kļūst traucējoša. “sakiet, vai tad es nedarīju visu pareizi? Vai tad tas nav tikai pašsaprotami?”. Kaut vienu vārdu!
Pašam nemanot esmu sācis kliegt, aizkaitinājums devis enerģiju pieslieties kājās. Pieklumburēju pie sienas un situ tai ar kulakiem.
Saki taču kaut ko! Jebko ! tik neklusējiet!
Pārspēks. Lēnām slīdu lejup, ceļgali ieliecas. Pie sevis brīnos, kā gan šie vārītie makaroni vēl liecas locītavās, nevis salokas un saplok kā drēbes. Lēnām tuvojos zemei. Ar pēdējiem spēkiem vēl spiežu visu savu ķermeņa svaru pret sienu, cerībā, ka tā sašķiebsies. Bet tā tikai paņirgājas un turpina stāvēt kā stāvējusi.
Mans dibens tuvojas grīdai. Vēl nedaudz un būšu ar to atstutējies pret zemi. Nespēju pastāvēt pats par sevi, vajag kaut ko, pret ko atstutēties. Nonāku pie atskārsmes, ka patiesībā jau es visu laiku atbalstos pret kaut ko. Es nespēju eksistēt bez atbalsta. Kāpēc es tā pretojos zemei? Mainījies jau ir tikai atbalsta laukums lielums, viss pārējais ir kā vienmēr.
Vēl nedaudz slīdu. Gravitācijas iedarbība vēl nav beigusies. Tagad es pilnībā paļaujos tikai uz grīdu. Sienas man vairs nav vajadzīgas. Grīda turas uz balastiem. Balsti stāv uz zemes. Uz ko turas Zeme?!
Mana mugura ir piekļauta grīdai. Un arī rokas. Un kājas. Muskuļiem vairs nav jāveic savas funkcijas. Grīda balsta mani. No šāda ķermeņa stāvokļa es varu kārtīgāk nopētīt griestus. Tie nemaz vairs nav tik balti, kā man vienmēr licies. Ja sasprindzina redzi, var ievērot pāris sīkas plaisiņas.
Es guļu istabas vidū un sarunājos ar sienām. Tās mani uzklausa. Pretī nesaņemu nosodījumu. Patiesībā pat nesaņemu nevienu pašu skaņu. Uzticamas. Man pat nevajag lūgties, lai tās manus pārdzīvojumus nestāsta citiem, jo tās vēl nekad iepriekš nav mani nodevušas.
stāstu līdz acīs sariešas asaras, sāku šņukstēt un balss aizlūst. Es tikai tupinu runāt arvien skaļāk, lai mani šņuksti netraucētu tām saklausīt manus vārdus. To klusēšana kļūst traucējoša. “sakiet, vai tad es nedarīju visu pareizi? Vai tad tas nav tikai pašsaprotami?”. Kaut vienu vārdu!
Pašam nemanot esmu sācis kliegt, aizkaitinājums devis enerģiju pieslieties kājās. Pieklumburēju pie sienas un situ tai ar kulakiem.
Saki taču kaut ko! Jebko ! tik neklusējiet!