peldēt pa straumi ir dikti labi.
gaujā.
bez glābšanas vestes gan es nemēģinātu un arī citiem neieteiktu (ziniet - plūstošās smiltis, atvari un vēl visādi nenoturēšanos uz ūdens stimulējoši faktori).
bet sa- un iz- jūtas labas.
ūdens auksts. gaiss arī.
lielākā daļa peldētāju ūdenī metās spiedzot.
nezinu, man jau liekas, ka ūdens nebija spiegšanas vērts.
bet itāļiem jau pats plostošanas fakts vien lika sajūsmināties.
arī peldēt upē viņiem likās dīvaini (kā lielākā daļa latvijā notiekošā un ēdamā), jo, ūdens esot ?tik tīrs? nū, jā, varbūt salīdzinājumā ar po tā arī ir, bet es taisni vai brīnos, ka man pēcāk nepiemetās kašķis vai kas jau nu tādos brīžos mēdz piemesties.
atgriežoties pie aukstā ūdens.
pieņemu, ka (lai gan pēdējos gados plunčāties atklātās ūdenstilpnēs sanāk gaužām maz) mani no spiegšanas atturēja (pareizāk - manī neizraisīja spiegšanu) bērnības dienu rūdījums, kad kopā ar tēti savā latvijas karoga krāsas sarkanajā žigulītī no aprīļa līdz oktobrim katru vakaru ap 23:00 braucām peldēt uz tuvējo meža ezeru.
un šitais variants der arī tiem, kuriem ar peldēšanu švaki vai nemaz.
nu, lai gan šaubos, ka tie, kas ne reizes nav sadūšojušies peldēt, piemēram, baseinā, kur ūdens līmenis ir mazliet augstāks par ceļiem un dibens (baseina) labi saskatāms, metīsies aukstā un tumšā gaujas ūdenī vairāku metru dziļumā ar lielu iespējamību uzdurties kādam izsenis upē iekritušam kokam vai ieskalotam akmens krāvumam.
bet mēģināt derētu gan.