Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju -

Un raugi, tagad es īsti nezinu kā rīkoties.
Kur ir tā smalkā robeža starp par maz uzmanības veltīšanu un par daudz uzmanības veltīšanu.
Man liekās, ka ir par daudz. Drusku muļķīgi, jo parasti jau ir tā, ka tiklīdz tu cilvēks drusku piegriez to uzmanības izrādīšanas krānu, tā uzreiz iznāk, ka esi ignorants un bla bla bla, tad uzreiz ir balts vai melns. Bet šobrīd liekas, ka drusku par daudz ir tie mesidži no manis. Jo es drusku drusku jūtos, ka tukšojos. Nu es protams dzeru apelsīnu sulu, lai būtu atkal balansā, bet tas jau nav tas.
No sākuma bija eiforija. Un tagad jau drusciņ iet kā vienmēr. Aizraušanos kāri dēvēju par mīlestību... it kā suni saucot par zirgu, tas varētu pārvērsties par zirgu. Bet nu uzreiz jau rokas nolaist arī nevar. Zin kā... atkārtojot 10000000 reizes, ka suns ir zirgs, viņš par zirgu varbūt patiesi nekļūs, toties es pats visā nopietnībā ticēšu, ka tas ir zirgs, tātad priekš manis tas būs kļuvis par zirgu. Var jau būt, ka aizraušanās var kļūt par mīlestību. Var jau būt, ka tā ir mīlestība, tikai man vienmēr vajag kaut ko vairāk un stiprāku - kā šitiem atkarīgajiem... narkomāniem. Var jau būt.
Es esmu drusku, drusku apmulsis. Bet man patīk, ka es esmu drusku vairāk es... harmoniskāks, veselīgāks.
Viss jau noteikti būs labi. Galvenais ir nekļūt nomāktam un pats galvenais nomāktībā nepieņemt lēmumus. :)