09:17 am
Pirms kāda laika sāku pīpēt, tā nu sanāca:/ Tas man ir kļuvis kā rīta, vakara rituāls. Līdz ar to tagad sanāk biežāk uzturēties uz balkona. Iepatikās tur atrasties. Tad nu beidzot es atradu kaut ko, ko darīt savās četrās sienās. Izdomāju aiztaisīt balkonu ciet - kā jau dzīvokļos mēdz darīt. Būs man tagad vēl viena maza istabiņa ar lieliem logiem, ar koka apdari pīlādža tonī, būs man savs herbārijs manām puķēm, būs man pašam sava dzīves telpa, kura ir tikai man. Tās man tomēr reizēm pietrūkst, jo jau kādu laiku man ir sākusies riktīga ģimenes dzīve. Vismaz pirmajā etapā šis darbs man aizņems kādas divas nedēļas (uz skolu ar taču jāiet;)) Vismaz nebūs garlaicīgi.
Māsa dabūja darbu uz kādu laiku un vēl kādu vismaz mēnesi viņa nebūs mājās- vispār. Man paliek sīkais- katru dienu uz bērnudārzu, pēc tam atpakaļ, un viss pārējais, kas attiecas uz viņu. Tādēļ arī netieku uz laukiem. Žēl.
Ar mīļoto kā jau parasti. Reizēm varbūt kaut kāda neliela saruniņa notiek.
Uz Lieldienām biju pie Guru. Man bija vilšanās jau rudenī, ka viņš ir mainījies. Šī reize to tikai apstiprināja. Ģimenes dzīve viņu ir mainījusi. Viņš ir pieradis būt kā ērglis debess plašumos. Viņš nemāk dzīvot, rēķinoties ar līdzcilvēku. Arī man sanāk ne pārāk labi, jo liktenis man ir piespēlējis tādu galējo variantu, lai pārbaudītu manas spējas. Un man tas ir attaisnojams, jo es vēl tikai mācos. Bet viņš, Guru... Tas fakts nomāca to prieku par to, ka viņi ar Lauru gaida sīko. Jau ceturtajā mēnesī.
Bet tagad es turpināšu ar savu balkonu, ar kuru esmu pārlieku aisrāvies ;)