šodien atkal redzēju to sieviņu, kas vakar dzirdēja egles smaržojam. šodien viņa stāvēja pie brīvības pieminekļa. šodien varēja redzēt pavisam skaidri, ka tā frizūra patiesībā ir nomaskētas antenas - vai nu viena aptīta ar lentu un apkašā bantīti, vai arī trīs - divas platas, saspiestas un viena konusveida uz augšu. interesanti gan, kādu vēl signālu uztveršanai tās paredzētas.
man gribētos tādus mazus raidītājus, kuri spētu atrisināt gļēvulības problēmu. kaut ko tādu, kas līdzinātos suņa ožai vai sikspārņu dzirdei, kaut ko tādu, kas jūtīgumu saasinātu un ļautu uztvert/noraidīt visu to, kas paliek neizteikts.
bet tas balto puķu pušķītis, ko man šodien Ronis, skanēja pēc tveicīgas vasaras pēcpusdienas kāpās, kad ir palikusi vēl viena pēdējā limonādes pudele, grozā daži sakarsuši tomāti un gurķis, kāds ir aizskrējis pēc saldējuma un tagad steidzas atpakaļ, tas kūst gar rokām, bet pārējie gaida ar pataupītām zemenēm. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
