|
[24. Dec 2004|00:30] |
neizprotama vēlme kaut kur doties... vai palikt te.. iemigt, bet būt nomodā...
es nejūtos te iederīga visas attiecības, tās man ir nepieņemamas, cilvēku attieksme! tas man lēnām sāk uzdzīt riebumu... gribās ko vairāk, ko citu, ko tīrāku, nepieredzētu. bet ne to kas man ir, un kas varētu būt..
hmmm izsmiekls, par to paliek mans saprāts, mans augums - pazemotības radīts, nav tā, kā jābūt.. |
|
|
Comments: |
From: | (Anonymous) |
Date: | 24. Decembris 2004 - 03:07 |
---|
| | | (Link) |
|
Negruzies! ;)
From: | kendo |
Date: | 24. Decembris 2004 - 08:40 |
---|
| | | (Link) |
|
Tas nozīmē tikai vienu... Tev laiks mainīties pašai...
nespēju tev nepiekrist :/
From: | buks |
Date: | 24. Decembris 2004 - 10:00 |
---|
| | | (Link) |
|
Ai, zināmā vecumā šīs sajūtas laikam ir pilnīgi visiem. Tak ja pārstāj domāt par "es un pasaule", bet riktīgi ierosās hobijos un sevis pilnveidē, tad pēc laika šīs depresīvās sajūtas atceries ar smaidu un vieglu izbrīnu.
njā, tam es piekrītu... par tiem hobijiem, jo kad man te cītīgi bija jāšuj draudzenītei sīkai tērps modeļskolai, es biju pārāk aizņemta un aizrāvusies ar to, lai besītos, ko būs šon ziemassvētku prieka gatavišanai jāķeras klāt.. dāvanas, cepumi :)) | |