Tagad, kad maģistrs ir noslēdzies, tik dīvaini. Skatos uz savu darbu un atzīmi, un piepeši pārņem neierasts pacilājums. Ar bakalauru tā nebija. Ar bakalauru bija drīzāk pofig (?). Varbūt tāpēc, ka piepeši esmu atbrīvota no mācībām, kas līdz galam mani nesaista... Varbūt tāpēc, ka galvā atkārtojas - beidzot es varēšu darīt (mācīties) to, ko es patiešām vēlos. Zinu, nebūs viegli, bet līdz šim jau nav bijis savādāk. :)

p.s. Tā pat, kopš vakardienas priecājos par 6. tramvaju, kas tagad aizved līdz Juglai. Lai gan smieklīgi, vakarā braucot no centra, izlīstot līdz ādai, piestāj 3., vecais tramvajs. Pirmo reizi, kad varētu ar jauno aizbraukt līdz pat mājām un še Tev... nekā. Jāgrabinās vecajā, gluži kā agrāk uz Imantu. Neliegšos, tos par pamatu vakardienas nostaļģijai.