24 October 2009 @ 11:54 pm
Atgādinājums sev.  
Cilvēki un pirmie iespaidi. Sākumā visi šķiet kā pēc sejas plastiskās operācijas - baltās marlēs tītī.
Apbintēta galva ar daudzām, daudzām marles saitēm ap to.
Ja vien jau pašā sākumā kaut kas neizskaidrojams neliek atstāt bintēto galvu tāda kā tā ir, sākas attīšanas process.
Pirmās kārtas ir baltas, tīras, viegli noņemamas un nekaitīgu iespaidu atstājošas.
Ar katru slāni tas viss kļūst piņķerīgāk. Marle sapinas, reizēm to ir grūti dabūt vaļā.
Mezgli var kļūt tik cieši, ka vienīgā iespēja ir tos pārgriezt. Ar to tad dažiem šis process arī beidzas.
Ja tomēr nē - nāk vēl "labāka" daļa, kurā nākas sastapties ar dzīves atstātajām pēdām - morālajām strutām, lūzumu sāpēm, nekad tā īsti nesadzīstošām prāta un dvēseles brūcēm - kas visas kopā rada cilvēka personības nepatīkamo šķautni...
To visu palēnām atklāt un urbties cauri nav patīkami, tādēļ rodas vēlme to visu pamest. Lielākoties tas pat ir pareizākais.
Tomēr reizēm ir jānonāk līdz galam, jāpārvar sevi un jāturpina tīt vaļā, lai saprastu cik tomēr lieliska, kaut arī ar dzīves atstātām rētām, ir seja - tas patiesais cilvēks, kas apslēpts aiz tām daudzajām saišu kārtām.


Šī mana patiesība nav mainījusies, bet es un mana pozīcija gan.
 
 
Domu fons: Nemesea - Cry