02 March 2010 @ 07:42 pm
Zampa.  
Liekas smadzenēs tek kas līdzīgs, tai pašai pelēkajai zampai, kura tik spītīgi sūcas caur apaviem. Tik daudz kas saplūst un aiztek renstelē. Man jāpielīmē pie plaukstas pildspalva, bet papīrs vienmēr jātur kabatā, jo pats ģeniālākais rodas tad, kad tev nekā no iepriekš minētā, nav pie rokas.
Jau otro dienu dusmas uz kolēģi. Krīt uz nerviem visas tās viņa verbālās caurejas un nenobriduša tīņa runas. Un kad tu astoņas stundas esi klausījies to vāvuļošanu - stundiņa autobusā ar austiņām un 65daysofstatic ir īsta bauda. Galvenais lai ir tikai instrumentu valoda.
Dienas rit un naktīs, kad tu sasvīdis pamosties gultā, gribas noslaucīt asaras un iziet ārā. Iebrist zaļā zālē. Sajust tās vēsumu. Bet tā vietā tev ir tikai balts kailums, kurš nežēlo un dzeļ. Tāpat kā dzīves patiesība katrā tās apjausmas brīdi. Kārtējā nakts cigarete ir tikai spēriens pa tavu sēžamvietu. Tā zampa galvā sasalst un tai vairs nav kur notecēt.
 
 
Griežas: Pearl Jam - Porch