sacro & profano
« previous entry | next entry »
Mar. 14th, 2006 | 06:06 pm
par sakrālo un profāno būs stāsts šoreiz, kā jau daudzas reizes. biku backdated, kā parasts, tu jau zini, ka mirkli notvert ir tik grūti, arī profāno no sakrālā nošķiŗt nav viegli, nedomā.
pusdienlaikā viesnīcas saunā atraidījis amore di gruppo priekšlikumu (varbūt neapdomīgi – mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēki īpaši nesaskaŗas, taču man šķiet, ka sesso priekšnoteikums ir noteikta emocionāla dispozīcija), es dodos laukā un piedzīvoju vīkenda skaistāko mirkli – mirkļu sēriju, ko gribas apturēt. dzīve tomēr ir tik skaista. zinu, ka izklausās naivi.
es ceru (vēl aizvien), ka drīz redzēšu sapnī to šauršauro viduslaiku ceļu, kas ved uz vermiglio, nākamo ciemu aiz mana mītnes kūrorta. es domāju, ka es vēlreiz, saules apspīdēts, slēpju savažotām kājām lēnām slīdēšu gar pašu kraujas malu, kur lejā sniegi un egles, ko šausta nikni vēji, ar pilnu krūti dvašojot svaigo kalnu gaisu. es slēpoju, līdz skatienam atklājas pirmie māju puduri un noplukusi baznīca, kurā es ieeju atvilkt elpu.
nabaga ciema trakā, dauna sindroma ķertā plānprāte šaudās pa dievnama ēnainajiem jomiem kā atspole, bez mitas skaļi lasīdama pie sienām izliktos iesvētīto un kristīto draudzes avju sarakstus. claudio, fabio, giovanni, fabrizio, maria, carmen, claudia, daniela…, bet šī makabrā murdoņa nespēj nomākt ērģeles, kuras, tumšā stūrī ierāvies un slēpotāja jakā satinies, spēlē baznīcas ķesteris. saules stars krīt pār vidusjomu, ir auksts, es redzu savu dvašu, bet viņš tikai spēlē kaut ko sirreāli, pārpasaulīgi, netverami skaistu un skumju vienlaikus. es nosēžu baigi ilgi, esmu iegājis pilnīgā transā, tad trakā viņu pārtrauc un man rodas izdevība pajautāt, ko viņš spēlē. izrādās, improvizējis…
bet naktī es neredzu ne ceļu, ne baznīcu, es nedzirdu arī mūziku. pagājušā naktī pie manis gultā ierāpās kaut kāda aseksuāla, skeletāla būtne līķautam vai padomju slimnīcas pidžamai līdzīgā naktskreklā ar zilzaļiem raibumiem. un es izkritu no gultas.
pusdienlaikā viesnīcas saunā atraidījis amore di gruppo priekšlikumu (varbūt neapdomīgi – mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēki īpaši nesaskaŗas, taču man šķiet, ka sesso priekšnoteikums ir noteikta emocionāla dispozīcija), es dodos laukā un piedzīvoju vīkenda skaistāko mirkli – mirkļu sēriju, ko gribas apturēt. dzīve tomēr ir tik skaista. zinu, ka izklausās naivi.
es ceru (vēl aizvien), ka drīz redzēšu sapnī to šauršauro viduslaiku ceļu, kas ved uz vermiglio, nākamo ciemu aiz mana mītnes kūrorta. es domāju, ka es vēlreiz, saules apspīdēts, slēpju savažotām kājām lēnām slīdēšu gar pašu kraujas malu, kur lejā sniegi un egles, ko šausta nikni vēji, ar pilnu krūti dvašojot svaigo kalnu gaisu. es slēpoju, līdz skatienam atklājas pirmie māju puduri un noplukusi baznīca, kurā es ieeju atvilkt elpu.
nabaga ciema trakā, dauna sindroma ķertā plānprāte šaudās pa dievnama ēnainajiem jomiem kā atspole, bez mitas skaļi lasīdama pie sienām izliktos iesvētīto un kristīto draudzes avju sarakstus. claudio, fabio, giovanni, fabrizio, maria, carmen, claudia, daniela…, bet šī makabrā murdoņa nespēj nomākt ērģeles, kuras, tumšā stūrī ierāvies un slēpotāja jakā satinies, spēlē baznīcas ķesteris. saules stars krīt pār vidusjomu, ir auksts, es redzu savu dvašu, bet viņš tikai spēlē kaut ko sirreāli, pārpasaulīgi, netverami skaistu un skumju vienlaikus. es nosēžu baigi ilgi, esmu iegājis pilnīgā transā, tad trakā viņu pārtrauc un man rodas izdevība pajautāt, ko viņš spēlē. izrādās, improvizējis…
bet naktī es neredzu ne ceļu, ne baznīcu, es nedzirdu arī mūziku. pagājušā naktī pie manis gultā ierāpās kaut kāda aseksuāla, skeletāla būtne līķautam vai padomju slimnīcas pidžamai līdzīgā naktskreklā ar zilzaļiem raibumiem. un es izkritu no gultas.