| Teiksma par Vēju |
[Mar. 12th, 2006|02:08 pm] |
Tas bija tad, tālu aiz laikiem. Viņam dzīvē bija lemtas lielas lietas, Māte to, varbūt, nojauzdama deva viņam vārdu - Vējš. Pirmo reizi savās rokās turēdama savu pirmdzimto, viņa manīja dēla auksto skatienu, kurā tik uz īsum īsu mirkli nozibsnīja siltās tuvības zibsnis, pirms tas atkal kļuva salts un pētošs. Nogurusi no dzemdībām, Māte atdeva mazo Vēju Tēva rokās un atlaidās dziļā miegā. Tik dziļā, ka cilvēku saulē tā vairs neatmodās.
Viņu apglabāja klusumā, bez liekiem ļaudīm, tikai Tēvs, Vējš un mazās meža radībiņas. Tēvs nespēja sadzīvot ar netveramo vientulību, un, ja nebūtu Vēja, viņš noteikti būtu devies Mātei pa pēdām. Tā vietā viņš sūtīja savu vienīgo dēlu visās skolās, kas vien bija rodamas, cerībā, ka zināšanas pasargās viņu no nelaimes, zaudēšanas ciešanām, no nāves...
Tā nu viņš auga, apskaužami gudrs un allaž skolotāju tuvumā. Ja ko nesaprata dabā, vaicāja zintniekiem. Ja ko nesaprata skolā, meklēja dabā. Viņam priekšā bija tikai viens mērķis - zināt. Bet Vējš nespēja rast laimi savā ikdienā. Kādu dienu klīstot pa mežu, prātojot, Vējš atgūlās pret kāda oša stumbru un klausījās lapu šalkoņā. Te no aizmugures atlidoja daiļum daiļa dziesma. Vējš klausījās apburts un viņa prātā radās jauna dzirksts. Vai tā bija laime? Ilgi Vējš klausījās. Ilgi dziesma plūda. Pēdīgi viņš saņēmās un spēra soli mazajā klajumiņā.
Tur, pie mazās nosūnojušās statujas, kas iezīmēja Mātes kapu, pina vainagu daiļa meitene. Viņas vārds bija Rasa. Viņi sēdēja un lūkojās viens otrā. Dienu no dienas abi atgriezās šai klajumā, lai atkal raudzītos uz otru. Reizi pa reizei Vējš ar Rasu pārmija pa vārdam. Vēju saistīja Rasas jaunavīgais dzidrums, savukārt Rasu - Vēja neremdināmā mērķtiecība. Drīz ļaudis sāka mēļot par kāzu dienu. Bet notika nenovēršamais.
Vējš bija izlasījis ikvienu grāmatu, izstaigājis ikvienu taku, izprašņājis ikvienu zintnieku un skolotāju, apguvis itvisu, kas vien bija pieejams dzimtā ciema apkaimē. Viņš posās ceļā, pat neņemdams vērā, ka tepat vien bija noliktā precību diena. Rasa lūdzās un gaudās, lai paliek, bet Vējš, šķiet, nedzirdēja ne vārda. Viņš tikai atbildēja: "Līdzko sasniegšu savu mērķi, līdzko būšu visu apguvis, es atgriezīšos pie tevis," un aizgāja.
Vējš ilgstoši klīda pa pasauli no ciema ciemā, bet lai kur arī viņš meklētu, visur bija tās pašas grāmatas, tās pašas domas, tikai varbūt ietērptas citos vārdos. Viņš neticīgi pie sevis domāja, vai tiešām jau būs apguvis visu. Vējš nolēma, ja nākamajā ciemā neapgūs ko jaunu, tad vērsīs savu ceļu atpakaļ, pie Rasas.
Bet nākamais ciems nāca ar salu, kaut bija vēla vasara, ielas klāja sniegs un mājas bija celtas no caurspīdīga ledus. Visi cilvēki šeit bija pelēcīgi zilgani. Tie runāja reti, bet tajās retajās reizēs viņi runāja par lietām, ko Vēja prāts nespēja aptvert, valodā, ko Vēja ausis nebija dzirdējušas. Vējam šķita, ka šī ir tā vieta, kur liktenis viņu bija cītīgi vedis. Viņš ielūkojās kādā no mājām. Nē, viņš neraudzījās caur logu, jo caurspīdīgai mājai tādu nevajag. Caur sienām Vējš redzēja bagātīgas bibliotēkas grāmatām pilnas. Lai kā to vēlētos, viņš nocietās neiegājis svešā namā un nesāka lasīt visas grāmatas pēc kārtas. Tā vietā viņš devās tālāk starp namiem. Visbeidzot Vēja skatam pavērās pils. Tā bija milzu lāsteka, kas ietiecās debesjumā.
Iekšā viņu sagaidīja stalta, bāla jaunava garā, bālā kleitā, kas plaši izklājās pa spīdošo grīdu. Viņas vārds bija Sarma, viedākā visā Ledainajā ciemā. Vējš prasīja, vai nevarētu aizņemties kaut vienu grāmatu no šīs zinību pārbagātības un vēl kādu stūrīti, kur klusībā to lasīt. "Bet protams," bilda Sarma,"vari palikt un lasīt tās visas, būsi mans viesis, cik ilgi vien vēlēsies. Un, kad visas izlasīsi, tad drīkstēsi brīvi ieņemt šeit valdnieka troni." Vējš tik tikko spēja noticēt šādai labvēlībai. Pateicies Sarmai, viņš steidzīgi devās uz zinību glabātuvi un ķērās pie pirmās ledus grāmatas. Tā bija pilna ar Vējam svešām zīmēm, taču viņš pēkšņi spēja tās salasīt.
Gāja gads. Gāja desmit. Gāja piecdesmit. Vējš nenovecoja, viņš tikai uzņēma arvien vairāk zinību. Rasa tikmēr kļuva arvien vecāka, taču joprojām gaidīja Vēju pārnākam. Ciema ļaudis slavēja viņas tikumu un uzticību līdz pat nāves dienai. Tēva vēlējumu Vējš izpildīja - Viņš paglābās no nelaimes, zaudējuma, nāves, bet par to samaksāja ar savu laimi, ieguvumu un dzīvi.
Gāja gadu simti un tūkstoši, bet Vējš vēl mita tikai pirmajā grāmatu istabā, vēl vairāk - viņš joprojām lasīja pirmo grāmatu, kas viņa rokās šķita augam un pildamies. Reizēm Sarma nāca viņu apciemot. Tajās reizēs viņš mēdza atminēties savu jaunību, un brīnījās, kas tā toreiz bija par sajūtu viņa sirdī un kas tā par meiteni pie viņa sāniem. |
|
|
