iedzēru malku kakao un atcerējos par tēju, kādā purčika divistabu dzīvoklītī. ir agrs rīts, tik agrs, ka aiz loga vēl zvaigznes un noslēpumi. Bezdelīgu māla nišā notiek rosība ir sasmērētas siermaizītes. Mēs braucam uz Krimu! Visi ir uztraukušies un pieaugušo satraukums ielīst arī manā vēl guļošajā puncītī. Ir pienācis šprices laiks un visi gaida, kad būšu laba un jauka meitenīte, mazais pelēns. un lielajiem par atvieglojumu es esmu mazais pelēns, nebēgu kā citas reizes skaļi raudādama no aukstās adatas, kas nogalina tūkstoš kapilārus vai kā tur bij, nelienu zem gultas un neslēpjos skapī, nepieraudu vectēva plašķa kabatas ar maza bērna bailēm. Paklausīgi ļauju nogalināt sava dibena kapilārus. citiem punktiņiem blakus piepunktējas vēlviens- īpašais nezināmā ceļojuma punktiņš. un tad ir jāvelk uz dīvāna malas stīvi izgludinātā svētku kleita, kurā iemājojusies uz brīdi vecā gludekļa (ar čūskas raksta vadu) un gludināmā dēļa (tandēms, bīstamais) smarža. un glīti blakus izkārtotās matu gumijas ar plastmasas bumbulīšiem. un tad blakus uz dīvāna malas iepakotajai zilajai plastmasas somai sēž iepakots pelēns un vēro, kā skaistā mamma apvaldot smagi ielaistās pneimonijas rējienus piekārto savu ilgviļņu mikrafongalvu.
mēs braucam uz Krimas sanatoriju, kur pēlēns vedīs mammai klāt svešus vīriešus, izvēloties pats sev jaunu tēti, bezdelīgu pils un ēzelītis.