jemui - A7

02:58 pm - A7

Cilvēki tēlo, tēlo, tēlo un izliekas.
Dažreiz viņi ir patiesi, bet tad viņiem netic.
Dažreiz viņi smaida, bet tiem tiek prasīts: "Kamdēļ Jūs smejaties?"

Skumjums uznācis, bet tas tāpat kā cilvēki nesaka patieso iemeslu, kamdēļj nācis. Tāpat kā viņš neteiks, ka ies prom - vienkārši pazudīs. Tāpat kā cilvēki. Cilvēkiem arī ir raksturīga pazušana, pareizāk izsakoties, pārvietošanās, aš gandrīz vai kā neredzamajiem.
Lūk! Un šis ir prom. Nav. Pazuda. Attā, attā.
Nepaspēju pateikt.
Viņš varēja ko paņemt sev līdz, es laikam atdotu. Pat spilvenā neraudātu. Lai tik ņem ciet. Bet jau ir prom. Un vai maz ņemtu. Es viņam milzīgu maisu iedotu. Un tur būtu viskautkas - netverams, neredzams, bet sajūtams. Ko ta Skumjums savādāk iesāks ar materiālām lietām?
Iekšā man pilns ar maisiem, tak dažjiem vēl aukliņu neesmu atradusi. Ej nu tu atrodi. Nozagtas. Ko zogat manas aukliņas? Es jums radīšu..(tagad es sevi iedomājos, kā es nu tagad rādu un dzenos pakaļ aukliņām, smieklīgi palika, pavisam smieklīgi:P)
Tās nav nēkadas tur pazīmes. Tas viss ir pavisam normāli. Par to var pasmieties. Par to var viskautko. Kā kuram labāk patīk.
Bet tikai patiesi. Kā ir. Nu lūdzu, lūdzu šoreiz bez teātra.
Bet lai jums jauka diena, lai jauka, burvīga, iedvesmas pilna, dodoša ne ņemoša, apmierinoša ne uztraucoša. Patiesa, bet brīva no empīriskā akluma. Jums, mani draugi. Un visiem citiem arī.