suddenly
« previous entry | next entry »
Feb. 4th, 2010 | 06:23 pm
nezinu kas, bet kaut kas ir vainojams tajā sajūtā, ka iemetot aci ss.lv sludinājumos par izīrējamiem dzīvokļiem, mana pirmā sajūta bija - paldies dievam, ka man ir mans dzīvoklis, kurš ir tik foršs un kuru es varu iekārtot kā pati gribu. paldies dievam, ka man nav jādzīvo kādā no tiem dzīvokļiem, kuros ir samtīgie riebīgie dīvāni, raibie paklāji, koši oranžās sienas, ķīniešu lampas vai flīzes ar zelta lapām. paldies dievam, man nav jādzīvo vienai un vēl tādos riebīgos dzīvokļos. un tad es tā - pag, pag... bet es taču dzīvoju viena jau, hmm, trīs gadus! un man taču nekad nebija ienācis prātā, ka es patiešām dzīvoju viena. ka man tagad ir jārūpējas par savu dzīvokli, ka man ir jāizlemj, ko ar viņu darīt, ka man ir jāizlemj, kā lai vispār dzīvē dzīvo tālāk. ka es esmu tā atbildīgā. kā izrādās, es pat biju aizmirsusi, ka man pieder uzņēmums, ka man ir jāuzņemas atbildība arī par to. ka es nevaru te tā - parakstīt visus dokumentus, jo manam parakstam taču ir kaut kāds spēks. tas nekas, ka man ir sajūta "kam - man pieder uzņēmums?! jūs smejaties? man taču nemaz nevar piederēt uzņēmums, es taču pat oficiāli klubos nedrīkstu iet!".
lika mirkli padomāt. fak, es esmu pieaugusi. tagad uz rēķiniem ir mans vārds, tagad pat uz uzņēmuma veidlapām ir mans vārds. a man visu laiku ir sajūta - ai, nu mēs te tā bankās spēlējamies ar papīriņiem.
un es taču esmu pieteikusies studijām tālu, tālu projām no mammas un tēta. un ko es darīšu, kad mani paņems? ko es tad darīšu?
ak dievs, es esmu pieaugusi un es esmu viena. un tālāk ir tikai mani lēmumi, un es jau vairāk nekā trīs gadus dzīvoju viena, bet, kad man jautā, kur es dzīvoju, es vienmēr atbildu, ka nesen esmu sākusi dzīvot viena pēc ilgas dzīvošanas kopā ar māsu un studijbiedreni.
fak it - es taču esmu nevis sākusi dzīvot viena, bet es oficiāli dzīvoju viena! un man pilnīgi oficiāli nav drauga! nevis - šobrīd nav, bet vispār nav! ai, nu ko tur liegties - nekad nav bijis! es esmu šokā. nekad nebūtu iedomājusies, ka tas ir šitā - šitā ir būt pieaugušam. man liekas, man vajag iedzert.
lika mirkli padomāt. fak, es esmu pieaugusi. tagad uz rēķiniem ir mans vārds, tagad pat uz uzņēmuma veidlapām ir mans vārds. a man visu laiku ir sajūta - ai, nu mēs te tā bankās spēlējamies ar papīriņiem.
un es taču esmu pieteikusies studijām tālu, tālu projām no mammas un tēta. un ko es darīšu, kad mani paņems? ko es tad darīšu?
ak dievs, es esmu pieaugusi un es esmu viena. un tālāk ir tikai mani lēmumi, un es jau vairāk nekā trīs gadus dzīvoju viena, bet, kad man jautā, kur es dzīvoju, es vienmēr atbildu, ka nesen esmu sākusi dzīvot viena pēc ilgas dzīvošanas kopā ar māsu un studijbiedreni.
fak it - es taču esmu nevis sākusi dzīvot viena, bet es oficiāli dzīvoju viena! un man pilnīgi oficiāli nav drauga! nevis - šobrīd nav, bet vispār nav! ai, nu ko tur liegties - nekad nav bijis! es esmu šokā. nekad nebūtu iedomājusies, ka tas ir šitā - šitā ir būt pieaugušam. man liekas, man vajag iedzert.