Ārā ir tāds sniedziņš! Beidzot :D Es šorīt grasījos
piecelties ap 12tiem un ieraudzīt sniegu labā garastāvoklī. Bet kā
sanāca? Pulksten 8 izdzirdu vecāku tarkšķēšanu lejā. Stulbā grīda.
Vienmēr tā esmu domājusi. Neko, ja jau piecēlos, tad jāiet uz
labierīcībām :D Pa cēļam ar neko neredzošām acīm manu, ka ārā ir kaudze
sniega. Neko. Atgriežos gultā.
Guļu vēl līdz 11:45. Un kas man pamodina? Urbju skaņas un nesmuka
stampāšana. "Gudrie"(vienmēr to esmu teikusi) vecāki izdomā, ka no rīta
varētu patrokšņoties un celt sienas (burtiski). Un tā nu es dusmīgi
pati stampāju lejā, pa ceļam nogāžot visu, ko vien varu ātrumā izdomāt
un arī nogāzt, lai paņemtu "brokastis" un atgrieztos gultā.
Mana skaļā stampāšana un durvju ciršana acīmredzot neko nedod. Vecākiem
nepielec. Urbšana turpinājās. Tad nu ieslēdzu Disneja kanālu un
noskatījos "Mūzikālo vidusskolu". Forša filma ^_^
Bet vispār pofigisms par citiem cilvēkiem ir tik neciešams. Labi,
vispirms ir jāskatās uz sevi un tad jākritizē citi, bet man gan liekas,
ka es vairāk domāju par citiem cilvēkiem, nekā citi domā par mani. Es
vienmēr paprastu, kā gāja, ne tikai ar vārdiem "Kā gāja?" lai saņemtu
atbildi "labi", es interesējos, ko citi cilvēki ir darījuši un uzklausu
viņu viedokli. Bet nevienam neinteresē manējais. Vienmēr tikai citi
stāsta savu viedokli, ber un ber, atkārto, ka man tas un tas nepatīk,
tad atkārto to vēlreiz un pēc piecām minūtēm pasaka to pašu. Es gan
padomātu, ka viņi to dara tāpēc, ka domā, ka es to esmu jau aizmirsusi,
jo skatoties uz sevi viņi paši aizmirst ko ES esmu teikusi, bet es
atšķirībā no citiem klausos, ko viņi saka. Tāpēc man atkārtot nav
nepieciešams.
Nu kāpēc par mani neviens tā neinteresējas? Vienmēr tikai "Kā iet?",
kad atbildu "labi", tad atbild "tad labi", bet vai tad nav jāpamana, ka
es tā saku vienmēr? Ka lai kā ietu, es teikšu labi? Tā vienkārši ir
standarta frāze kā "how are you" and "fine". Kāpēc vispār tāda frāze ir
izdomāta? Mana versija ir tāda - lai nomierinātu cilvēku, kurš prasa,
un viņam pašam būtu vieglāk dzīvot, it kā apzinoties, ka otram ir labi,
bet tajā pašā laikā par to nav nekādas nojausmas. :@ Tad kāda jēga
prasīt? Un kāda jēga, ja tad, ja es sāku stāstīt, kā gāja, cilvēks sāk
runāt pavisam par ko citu, iespējams par savām lietām? Jā, jā, visi šie
piemēri ir man sastopami diendienā.
Ne velti kāds teicis, ka vienaldzība ir vissliktākā lieta, kas vien var
būt. Bet varbūt vienkārši es esmu par ziņkārīgu vai arī par uzmācīgu?
Nu labi, es varētu būt neieinteresēta citos, dzīvot tikai sev? Un kā
tad vispār lai cilvēks nedzīvo tikai un vienīgi sev, ja apkārt ir viens
vienīgs poh? Un vai tad kas mainīsies, ja pasaulē būs par vēl vienu
vairāk neieinteresēts cilvēks? Būšu vienaldzīga, būšu rupja, kad kāds
man stāstīs, ko dzēris vakar. Patiesībā tas taču nav svarīgi. Bet es
klausos. Turpmāk vienmēr teikšu "Ej d... man neinteresē, kas tavā kuņģī
peldēja vakar!" Un galu galā, tā taču ir tik personīga lieta. Cilvēki
vienmēr stāsta, kas kuņģī likts iekšā, bet nekad nestāsta, kas nāk ārā
;D
Fjū.. :D
Savu sāpi esmu izlikusi. Bija gari. Who cares? Vismaz sev es joporjām varu uzticēties. Un sunim arī :D - Garastāvoklis::* uzmet lūpu*
| |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
fijusska