09:41 am
Vakardien pēc viņa uzrunas es pusstundu domāju - atbildēt vai neatbildēt.
Izfilozofēju, ka šķīrāmies gana mierīgi, lai es viņu neignorētu. Un tāpat pie manis stāv viņa mantas un pie viņa stāv manas un manas māsas mantas, kuras pirmajā mirklī neatcerējos... Un vajadzētu atgūt.
Tāpēc maksimāli draudzīgi paziņoju, ka man iet lieliski un paprasīju, ko viņš grib no manis.
Neko negribot. Tikai padaloties ar notikumiem. Lieki teikt, ka mani tā īsti neinteresē...
Tad viš` jautāja, ko es daru. Pirmo jautājumu es noignorēju. Bet viņš neatlaidīgi jautāja vēlreiz. Es atkal uzbraucu augumā, ka viņš runā tā kā tāds Ventiņš un tad mēs mazliet saplūcāmies.
Mēs tak vairs neprotam sadzīvot. MAN VIŅŠ KRĪT UZ NERVIEM.
Tā arī neuzzināju, ko viņš grib no manis, jo neatbildēju uz jautājumu ''ko ta dar?''. Drošvien` ka seksu maita sagribēja.
Nebūs. Nē. Nē. Nē! NĒ!