| Nē, nu ja |
[18. Mar 2012|19:01] |
Tad šodien viss bija rimti un mierīgi. Vakar gan biju saķēris nīgrumu un dusmas, bet tas pārgāja pret vakaru un gulēt jau devos rimts kā valzirgs.
Bet tad par šodienu. Aizbraucu uz Saulkrastiem, savācos zaptes un ābolus un bumbierus un tad aizbraucu patramdīt foreles, precīzāk aplūkot kā ta nu viņām klājas.
Aizbraucu līdz upei, saģērbos upes drēbēs, nokāpu pie ūdens un tur bija .. protams, bija vēl vietām ledus uz upes, bet tur, kur parasti sekls līdz ikriem - ūdens līdz autiem. Plānoto 6 km posmu dabūju saīsimāt līdz 4 km, toties ar krietni lielākiem piedzīvojumiem. Piemēram, upes parastais platums ir starp 4-6 metri. Tagad palieņu pļavas bija applūdušas, ūdens dubļains, neredzi kur bebra grāvis, neredzi kur vecais dīķis un tikai uz atmiņu vien paļaujoties tiku sveikā cauri. Vietām tekošs ūdens aizņēma līdz pat 200 metru platu joslu. Skaisti un spocīgi. Pelēka diena, pelēki koki, blāvi zaļi lauki un lietus.
Tiku līdz vienam nelielam un cerīgam posmam, kur ūdens teorētiski varētu būt dzidrs un foreles varētu tur uzturēties. A ber tur figu, platums kā Pleskavas šoseja, ledus kalni sastumti, ūdens krākdams gāžas pāri lediem, bebra aizsprosts nojaukts, visapkārt plosās pavasaris, putni, bebri un es pa visu to ņigu-ņegu ar tievo kātiņu mēģinu saprast kur ir pamatstraume un kur ir tie vella akmeņi, aiz kuriem tad mana iedomātā forele varētu būt. Pāris minūtes, kā tāds aprīļa joks tur vicinos un ņemos, tak visu jauko faktu kopumu papildina tas, ka man jātiek pāri grāvītim, kurš vasarā vai rudenī ir var būt 20 cm dziļš un 60 cm plats, tak tā kā tek pa meliorācijas kanālu, tad tagad tā ir vēl viena upe. Iebridu līdz padusēm un tad sapratu, ka straume mani aiznesīs līdzi vai arī iemaukšos līdz acīm. Metu mieru, līdu ārā un braucu atpakaļ.
Rezultātā man ir lielisks garastāvoklis, patīkams nogurums, un smaids līdz ausīm. Ledusskapī lasis (veikalā iegādāts) un cerams drīz būs arī baltvīns. Jo cepšu tagadiņ lasi, ēdīšu ar visādiem zaļumiem un gaidīšu rītdienu.
Tā lūk! |
|
|
