(eto ņe krapiva, ņibirji ijo-jo-jo)
es dažreiz domāju, nē īstenībā, tikai tikko iedomājos, ka varbūt man bija jāseko trusim, kuru es neatpazinu un jākļūst par ko citu. Domāju, a ja nu manā vietā kāds tagad skrien īsās distances, nosvīdis, sporta tērpā skrien. Vai arī varbūt mācās augu nosaukumus latīņu valodā, satiekas ar meiteni un spēlē atmiņas spēli pirms eksāmena. Vai varbūt es pusceļā apstājos un nogriezos, trusis nepamanīja un nepavilka aiz piedurknes, kamēr brīnijos par notiekošo tuneļa malā. Varbūt tagad kādam jāsēž mazā franču bārā manā vietā un jāspēlē tās nolādētās melnās klavieres. dzeltenas nošu lapas noslīd no turētāja un sabrūk pār taustiņiem. Var jau būt, ka man tagad jābūt apbružātai padauzai ar noslīpētām smaida un plakstiņu pievēršanas tehnikām, vieglu runu un tumšu, apdauzītu dvēseli.
un kas, kas ir tagad? čušš ir. ir zari, ir štābiņš kokā un noslēpumiņš zem zemes. Ir muā un vuā. Stāsta vēljoprojām nav.
Man bija ļoti bail būt dumjai, tā varētu sākties epilogs. Tēti, mīli mammu- tā varētu būt kulminācija. man ir sagraizītas rokas un balodis ir uzdirsis uz matu lentas- nobeigums. Un tad sākas jauns stāsts. Jā patiešām. Man ir divi atsevišķi stāsti. That's it!!