zemledus ļeņins
« previous entry | next entry »
Mar. 7th, 2006 | 10:59 pm
nupat džimā es pēkšņi un pilnīgā bezsakarā atcerējos epizodi ar ļeņinu zem ledus. tas bija sen, padomju ēras norieta periodā, kad man bija divpadsmit gadu, bet šī atmiņlauska iegriezās manī tik skaudri, it kā tas būtu noticis pavisam nesen.
mēs ar patēvu braucam uz lauku māju, jo mamma, ignorējot pat viselementārākos konsultatīvās demokrātijas principus, viņam bez vārda runas piekrīt, ka pāris tur pavadītu dienu nākšot man par labu – disciplīna, fizisks darbs, svaigs gaiss utt. nez kāpēc viņa iedomājas, ka es, cita starpā, tad vairs nebastošu skolu. nez kāpēc viņa domā, ka es nedomāju.
esmu palaidis garām vienīgo bēgšanas iespēju, ko man sniedz providence, sūtot pār manu uzraugu ne visai pamatīgu un ilglaicīgu snaudu, proti, iespēju izkāpt citā stacijā, aizraujoši stopēt da jebkādā virzienā, pārbaudīta metode, vienmēr ir bijis interesanti.
bezcerīgas nolemtības pārņemts un spītīgi klusēdams, es eju patēvam blakus. mēs ejam pa divām traktora sliedēm. ir novembris, sniega nav, dubļi ir apsaluši, visi koki ir nosarmojuši, viss pamiris šai pamestajā nostūrī, tikai zem kādas peļķes ledus man pretī veras vecās prostitūtas iļjiča lillā drukātais vaigs. tam laikam liela nauda, divdesmit pieci rē. lieki piebilst, ka tie nokļūst viņa kabatā. ar tekstu "malacis, tā nauda mums ļoti noderēs". tagad varat izdarīt secinājumus par bērnības traumām.
mēs ar patēvu braucam uz lauku māju, jo mamma, ignorējot pat viselementārākos konsultatīvās demokrātijas principus, viņam bez vārda runas piekrīt, ka pāris tur pavadītu dienu nākšot man par labu – disciplīna, fizisks darbs, svaigs gaiss utt. nez kāpēc viņa iedomājas, ka es, cita starpā, tad vairs nebastošu skolu. nez kāpēc viņa domā, ka es nedomāju.
esmu palaidis garām vienīgo bēgšanas iespēju, ko man sniedz providence, sūtot pār manu uzraugu ne visai pamatīgu un ilglaicīgu snaudu, proti, iespēju izkāpt citā stacijā, aizraujoši stopēt da jebkādā virzienā, pārbaudīta metode, vienmēr ir bijis interesanti.
bezcerīgas nolemtības pārņemts un spītīgi klusēdams, es eju patēvam blakus. mēs ejam pa divām traktora sliedēm. ir novembris, sniega nav, dubļi ir apsaluši, visi koki ir nosarmojuši, viss pamiris šai pamestajā nostūrī, tikai zem kādas peļķes ledus man pretī veras vecās prostitūtas iļjiča lillā drukātais vaigs. tam laikam liela nauda, divdesmit pieci rē. lieki piebilst, ka tie nokļūst viņa kabatā. ar tekstu "malacis, tā nauda mums ļoti noderēs". tagad varat izdarīt secinājumus par bērnības traumām.