|
[7. Nov 2007|22:26] |
Nu kapēc? Kad ir jau sajūta un pārliecība, ka esi laukā no depresijas peļķes, tad pienāk un iegrūž atpakaļ. Tā kliegšana un pēc tam nākšana un mierīga runāšana, kad otrs jau trīc no raudāšanas, liekas pirmajam normāla. Man nav spēka klausīties tu ne tā paskatījies, tu ne tā runāji! Kapēc man joprojām ir iekšā šī sāpju sajūta, pat neskatoties uz patiesi sirsnīgiem apskāvieniem un no vārdiem: "Es Tevi mīlu." ? |
|
|
Comments: |
| From: | f_g |
Date: | 8. Novembris 2007 - 09:15 |
---|
| | | (Link) |
|
taapeec, ka visakaa ir par daudz. taapeec, ka gribas mieru. vismaz kaadu briidi. lai vispaar neviens netraucee... ?
Man viens cilveks teica, ka loti reti ir cilvekiem tada ipasiba ka vins spej sajust citas cilveku sapes un citu cilveku prieku un man si ipasiba piemit, un citu cilveku emocijas, citu cilveku stress rada so sapju kokteili
| From: | f_g |
Date: | 8. Novembris 2007 - 13:05 |
---|
| | | (Link) |
|
njaa.. gruuti...
Nu pietiek sudzeties un zeloties ta dzivot vairs nevar!
| From: | f_g |
Date: | 8. Novembris 2007 - 13:12 |
---|
| | | (Link) |
|
pierunaaji! :)
Ne neesmu runajusi (nav bijusi izdeviba) bet mana parlieciba un nostaja tikai lielaka kluvusi | |