Manī iekšā ir miers. Tā vispār ir tāda savāda sajūta un man nedaudz nepatīk. Bet dažreiz jau vajag arī tā. Miers, miegs, maigs, mīļš, mīla, mīlestība, pārestība, leave out all the rest.
Kas Tev patīk labāk - tagadne, nākotne vai pagātne? Man pagātne, vēsture, jo viss kas ir bijis, ir izbijis. Visas bailes, šaubas, sāpes, kritumi un kāpumi - tas viss ir beidzies un tagad es to varu atcerēties ar smaidu uz lūpām, varu pasmīnēt par tā laika vientiesību, naivumu un visu pārējo. Tā laika problēmas tagad liekas tik sīkas un nenozīmīgas! Es ceru, ka pēc laika arī viss, kas pašlaik man šķiet tik drausmīgs un neatrisināms, liksies smieklīgs. Nē, nevis 'es ceru', bet es zinu, ka tā BŪS.
Reizēm es mīlu savus draugus. Par to, ka varu mācīties no viņu kļūdām, par to, ka viņi atļauj man viņus pamācīt un, kā izsktās, uzskata manu viedokli par pietiekami svarīgu, lai to ņemtu vērā. Man prieks par to. Reizēm domāju, kāpēc viņa tā un kāpēc viņa šitā, bet tad atkal saprotu, ka es tajā vecumā darīju vēl lielākas muļķības, un nebija neviena, kas mani pamācītu. Viņai esmu es. Un es uzskatu, ka mans pienākums ir dot viņai padomus, jo vairāk, jo labāk. Pilnīgi skaidrs ir tas, ka viņa visos tajos neieklausīsies, taču arī tas ir labi, jo kaut kas taču ir jāpiedzīvo un jāpārdzīvo. Izvairīties no kļūdām, sāpēm, nav iespējams, tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa tāpat kā zeme un gaiss, gaiss un ūdens, maize un piens, cigaretes un uguns, tēvs un māte... Nu, esmu pārliecināta, ka Tu saprati jau pēc pirmā salīdzinājuma.