Par pašsaprotamām lietām
« previous entry | next entry »
Aug. 19., 2008 | 11:04 am
Kad pagājušonedēļ kāds man jautāja, kā man iet, viņš izskatījās pārsteigts, kad diezgan pārliecinoši atbildēju, ka kopumā labi. Tā es viņam sen nebiju atbildējusi.
Tas nu tā.. bet es tikai vēlāk sapratu, ko man vajadzēja/es varēju atbildēt, kad viņš jautāja par dzīves jēgu. To, ka vispār cilvēka dzīves jēga nav un nebūs zināma, un nav pat zināms, vai cilvēku eksistēšanai vispār ir kāda jēga un mērķis. Tad nu vienīgais ceļš ir katram cilvēkam meklēt pašam savējo, personīgo, mēģināt pietuvoties kaut kādai apjautai un jēgas sajūtai (un vienalga nekad skaidri nezināt). Un tieši tāpēc es nevaru viņam pateikt, kas ir dzīves jēga.
Tā vienkārši nav tāda patiesība, ko kāds kādam var pateikt.
Tāpat nesapratīs.
Tajā nevar dalīties.
Tas nu tā.. bet es tikai vēlāk sapratu, ko man vajadzēja/es varēju atbildēt, kad viņš jautāja par dzīves jēgu. To, ka vispār cilvēka dzīves jēga nav un nebūs zināma, un nav pat zināms, vai cilvēku eksistēšanai vispār ir kāda jēga un mērķis. Tad nu vienīgais ceļš ir katram cilvēkam meklēt pašam savējo, personīgo, mēģināt pietuvoties kaut kādai apjautai un jēgas sajūtai (un vienalga nekad skaidri nezināt). Un tieši tāpēc es nevaru viņam pateikt, kas ir dzīves jēga.
Tā vienkārši nav tāda patiesība, ko kāds kādam var pateikt.
Tāpat nesapratīs.
Tajā nevar dalīties.