ne tikai tā. - karoč, pasaka.

[20:27:14] līn.līn.līn. says: žīļi biļi... ā nē, būsim Latvijā. Reiz dzīvoja puisītis, kuru draugi sauca par Bičiju, patiesībā viņam nemaz nebija draugu, bet nedrausim viņa ilūzijas, lai domā, ka bija. Tātad... Bičijs dzīvoja Mazpīzdēnos un audzēja sēnes. Viņš nezināja, ka eksistē arī psihodēliskās sēnes, tāpēc aprobežojās ar vietējajām bekām. Dzīvoja, audzēja, audzēja, ēda un tā tālāk un vēl joprojām. pa rinķi vien. Kādu dienu viņš savā meža nostūrī atkal slaucīja katrai savai sēnei galvu un ierušināja to sūnās. Kad Bičijs pacēla galvu, pār viņa acīm uzkrita rōzā palags, ko daži dumiķi mēdz dēvēt par mīlestību. Viņš aiz trešā koka no labās puses pamanīja Hūņiju. Tā bija pagasta apgarotākā meitene, kas bieži vien nesaprata, kur atrodas, tiešī tāpēc šobrīd klejoja pa Bičija īpašumiem. Bičijš tā samulsa no tā rōzā palaga, ka nolauza vienu savu sēni. Sapratis, ko izdarījis, viņš skaļā balšī sāka kaukt, kā lācis, kas pazaudējis brūkleni medū. Tajā mirklī Hūņija pamanīja arī to radību, kas kauca un metās viņa virzienā. Viss notika tik ātri, ka es nespēju to visu pastāstīt. Karoč beidzās viss ar to, ka Hūņija, kas kā atklājās bija tik sapņaina tāpēc, ka vienmēr rija psihodēliskās sēnes no sava mazdārziņa ierādīja arī Bičijam tādu sēņu eksistenci, viņi abi dzīvoja pie Bičija, jo viņam bija lielāka zemes platība, iznīcināja visas vietējās, nekam nederīgās bekas, audzēja sēnes un laimīgi, apreibinājušies dienu no dienas skraidīja pa mežu. Viņi bija ietinušies rōzā seģenē, ko arī daži dumiķi mēdz dēvēt - mīlestība. Stāsta beigas.

Current Music: R.A.S.