... un pēc tam - miers.

Tagad ir miers. Uz kādu laiku...

Piedzirdu brēcošo sirdsapziņu ar nomierinošu tēju un izmetu no galvas visu, kas man šodien būtu jāizdara. Atkal samilza tumši mākoņi un aizsedza sauli. Ik pa brīdim var manīt nomaldījušos sniegpārsliņu, vientuļu un bezcerīgu, dodamies pretī iznīcībai. Pavasaris, draugi...

Būss slikti vai nebūs? Teorētiski jau visu esmu izdarījusi, bet prakstiski...? Gan jau kaut kad noskaidrošu... Ka tik nesanāk par vēlu. Un tad vēl darba meklējumi... Es zinu, ka visu ņemu pārāk nopietni un reiz tā "Neprāta cena" būs samaksāta. Bet dīvaini... Bez šiem pārdzīvojumies es nejūtos īsti dzīva... Šķiet, tāpēc jau es radu problēmas prakstiski no jebkā. Laikam jāmācās dzīvot "vieglāk".