aptumšotā versija - terribly back-dated

man dauzās sirds. kārtējo reizi kaut ko nezina sirds. šoreiz to, vai viņš, mans jaunākais brālis, trešais tēvadēls, tiks cauri lidostas gaņģiem. vai, anonīma robežsarga uzrunāts un aplam par bīstamu ieskatīts, mēms un dumjš, nokļūs kādā no gaiteņiem ar spoguļu sienām.

tādiem kā manas darbvietas ēka. greizo spoguļu karaļvalsts, kurā maldās ne viens vien. šorīt, kad izkāpu no auto, pie sienas citrondzeltenā gaismā vizēja signāls: "danger d'intoxication. arrêter le moteur. quitter le garage." es bieži tā šeit jūtos. respektīvi, smoku. tu nekad?

man sirds dun kā toreiz sendienās pirms uzstāšanās starptautiskā konferencē. pirms neinteresantu runu tulkošanas stīvai, svarīgai auditorijai. es neesmu klints, tikai tilts, uz kura balansē manu vārdu nedrošā pils. un nedrošība slēpjas nevis saprašanā, bet koncentrēšanās spējā, kas sarūk apgriezti proporcionāli runas garlaicīguma pakāpei. bet to gan nevienam nesaki, ok?

tālākais gandrīz nav aprakstīšanas vērts, bet nu pabeigtības vārdā, lūdzu. pēc mokošas pusstundas gaidīšanas viņš tomēr iznāk laukā. mēs braucam uz kalniem. uz gandrīz salkani skaistu ciemu uz šveices un itālijas robežas. tas viss jau ir bijis. brālis paliek viesnīcā dzert aliņu. viņam ir bail no aukstuma un augstuma. mani gaida slēpošana vienatnē. es esmu ar mieru pieciest diskomfortu, lai tiktu 4 kilometrus tuvāk saulei. aukstums man neko nevar padarīt. augstums jūsmina. tāpat doma, ka līdz itālijai ir tikai 20 minūšu slēpojums.