Atceros, kā bērnība pat nedēļu ar māsīcu un draugiem dzīvojāmies siena gubā.
Vakaros tika ugunskurā ceptas pankūkas speciālā pannā, kurām pa virsu tikka uzzieķēta salda,salda rabarberu zapte.
Visas naktis tikka pavadītas nomodā pie silta ugunskura.
Kad beidzot sagribējās ēst, mēs zagāmies pagrabā pakaļ kartupeļiem un bērzu sulām.
Kartupeļus cepām ugusnkura oglēs.
Un bērza sulas, mēs parasti dzērām ātri un ar lielu steigu āra, jo vienkārši sulās bija tik daudz gāzes,
ka mums patika tās piepūstas pudeles mest ugusnkurā un skatīties, kā tās, ar lielu blīkšķi, uziet gaisā augstu, augstu debesīs.
Un blakus turpat bija dīķis.
Kad sagribējām, mēs devāmies peldēt.
Bet protams, ka mūs vairāk piesaistīja tās nakts peldes.
Uz rīta pusi, mēs devāmies gulēt siena gubā.
Tā arī mēs aizmigām ar siena smaržu un pirmajiem rīta gaiļiem.
Pamodāmies parasti tikai pāri dienas vidum, vai arī agrā pēcpusdienā.
Kad mums lika kaut ko darīt, tad mēs bēgām uz mežu.
Mums patika slinkot.
Ak, mēs aušas!
Lūk tā mēs vasaras dienas pavadījām zem plašām debesīm.