| Tici un zini |
[Jan. 7th, 2017|03:04 am] |
Savādi. Vai ne. Es varētu izkliegt šai piesnigušajai pilsētai, ka mīlu Tevi, stāstīt svešiniekiem, par cilvëka patieso spēku un sapņos pieglausties Tavām krutīm tik karstām un īstām, bet no rīta nekam no tā nebūtu nozīmes, Tu teiktu, ka piederu citam, un ar aukstu vārdu āmuru skaldītu patiesumu no manis nost. Lai kā durtu, lai kā plëstu, padoties nemāku. Nav lemts atmest to, kas īsts.
Es pusnaktī dejoju zem ziemeļblāzmas palaga, to deju ko dejot spēj sieviete savam mīļotajam, tam ir nozīme, ikkatrs mans solis sastopoties ar zemes virsmu norīb Tevī, notrīc Tavas baltās skropstas mēnessgaismā.
Un vēl aizvien aiz domām kāds čukst - "Tici un zini, Dievs visu pa vietām saliks. Jūti viņu un Dievu - tagadnes un nākotnes krustpunktā! Kad nav vietas vārdiem, dvēsele atguļas saules spēka pļavā!" |
|
|
