elektra

ceturtā diena bez antidepresantiem. nedēļas laikā ir jāuztaisa piecpadsmit daudz maz pilnvērtīgi darbi. draudzene lasīja kaut kādu astroloģisko taro, kas saka, ka esmu imperatore, kas mānās izskatoties kā mīlniece. šis gads mani piespiežot būt ģimenes galvas lomā, nākamais soloties būt mierīgāks. tā kā neaizgājām uz mēbeli, man ir desmit eiro, ko varēšu ieguldīt cigaretēs un citos sūdos. domāju, kā šodien iestādē visiem paziņot, ka nevēlos ne runāt, ne klausīties. ceru, ka vispār neviena nebūs un nebūs vajadzības runāt. nostādīju ābelei pozīciju, ka nevēlos nedēļu runāties, varam atskaitīties, ka esam dzīvas un kas jauns. nostādīju arī to, ka laiku paildzināšu, ja nekas nemainīsies. mans mīļākais orgāns plīst pušu, otrs mīļākais, ziniet tās elektrošoka šķiltavas? jā, otrs mīļākais periodiski sitas tādos šokos. putni rītausmā čivina. draudzene pievēma izlietni. plānoju atstāt zīmīti, ka dodos pastaigā, lai nopirktu cigaretes un parkā sēžot padzertu automāta kafiju. cerams miega miņas pāries un izdosies šodien pilnvērtīgi pastrādāt. ceru, ka veicu pareizās izvēles, lai gan cerība ir knapi remdena. tomēr ceru, ka nākamais gads tiešām būs labāks. tagad galvenais kaut kā izdzīvot divas nedēļas un noslēgt šo mācību gadu. es nepadodos, tā ir vienkārša vienaldzība