atkal sev atrodu apliecinājumu jau mūždien novazātajai frāzei, ka kaut ko novērtējam tikai tad, kad tas nav ilgi bijis, zudis vai kaut ka citādi radījis pietrūkšanu, tukšumu, ilgošanos. Nu lūk, es beidzot priecājos par aukstu laiku. Baudu aukstu Latgales gaisu un sirds klauvē, ka jābrauc uz laukiem, kur arī dzan vēsāks kā cilvēku prātu un siržu pieelpotajā Rīgā. manā tašinā tukša burka paštaisītam krējumam, kurš biezāks par biezu zobpastu (tā ka ielikta karote stāv kā stāvējusi) un mandarīni, jo Memmis saka, ēst jau ir  - maize un speķis! Ko gan vēl?