Šķiet, ka jau paspēju Tev pastāstīt, ka šajā pasaules nākšanas dienā es priekšroku dotu nakts pasēdēšanai kaut kur Vecmīlgrāvja nomalēs.

Es gribētu saplūst ar rūpnīcu siluetiem un Rudeni savā izaicinoši sarkanajā mētelī un mazliet salstošām pēdām. Protams, bez cimdiem. Mazliet trīcošiem pirkstiem. (Validols beidzies, nododiet, lūdzu, kāds manam pasta balodim!)

Man līdzi būtu mājmaizītes un smieklīgais termoss, kur iekšā kūpētu karstvīns un ilgi krātie vārdi. Tev līdzi būtu glāzes. Īstas vīna glāzes. Pēc to iztukšošanas es triektu tās pret dzelzceļa sliedēm. Tā, lai lausku lauskās. Lausku lauskās. Un Tu tikai mazliet pasmaidītu lūpu kaktiņos un nočukstētu – tas uz laimi.

Pēc tam mūsu abu lūpas garšotu pēc krustnagliņām, bet mēs nekad par to tā arī nepārliecinātos. Vismaz tuvākās diennakts laikā ne. Tāpat mēs nekad nesaņemtos, lai pajautātu viens otram – vai drīkst tevi noskūpstīt? Lai gan es jūtu tos mirkļus, kad mūsu domu zobratiņi rit precīzi saķeroties kopā. Tikai mēs klusētu atkal. Vai arī es sāktu stāstīt kārtējo sižetu vakarnakt izlasītajam R.L. stāstam. Jo es nezinātu, vai šim brīdim, šim jautājumam un saskaršanās meridiāniem un paralēlēm būtu labvēlīgi laika apstākļi...

/Tu taču pasmaidīji, vai ne? Jo Tu sadzirdēji, vai ne? Sadzirdēji zobratiņu tikšķēšanu. Jo šī nakts ir klusa. Un mēs katrs savā laika joslā turam tagad rokās glāzi. Pilnu. Pilnu ar krustnagliņām. Bet bez karstvīna. Pagaidām./

Daudz laimes Tev manā dzimšanas dienā...