kā mazais Vērdiņš baidoties apsūbēt tā es arvien biežāk knosos....ilgas, skumjas un laiks pieder vērtībām. Reizēm tie apstākļi ir tik drastiski un neparedzami, ka neprāts kliedz nav vērts, nav vērts, bet mazais Vērdiņš joprojām alkst klusi, klusi pa dzīvi ripojot. Un tad ir lielie gaidīšanas svētki, gatavošanās, kad sirds gavilē. Tad ir krāsainā Satikšanās:) ...un viss notiek ... ir prieks, ir bauda un gaviles. Atklāsmes, ka viens otram esam svarīgi kā Ansis Vērdiņam, tā Vērdiņš Ansim:) Tāds nu tas mūsu stāsts, pagalam nesaderīgs un tomēr ļoti karsts. Kā Ansis kalpo Vērdiņam, vai otrādi Vērdiņš Ansim :D Tā dīvaini ir, ne viss ir tā kā izskatās. Kas kuram kalpo? Labsajūtu nes? Abiem labi. Šeit un tagad :)... un nevienam nav daļas, kas būs rīt:) Vai tam šobrīd ir kāda nozīme? Galvenais, lai tā elle mazāk karstu sauktu Vērdiņu mājup, bet Ansim neļautu zaudēt prātu laikam ritot. Ak varbūt ļauties neprātam un paliktu melnam velnam par egoistu sev? tikai sev...