-"Eh, kā te spīd saulīte"
-"Paldies, ka atgādināji".

Ka atgādināji, ka, starp citu, čīkstēšana tikai pavairo sāpes pasaulē. To nevajag ne man, ne citiem. Tas nepalīdz.

Vispār, vienalga, cik es ar sevi strādāšu, cik labāk pratīšu neuztvert sitienus kā sitienus - tie, kam uzticies, tik un tā atradīs, kā sāpināt.
Būsi izturīgāks, tad viņi tikai mēģinās ilgāk, pirms šā vai tā padosies. Jā, tagad, lai es padotos, izplūstu asarās un sāpēs zaudētu spriestspēju nepitiek ar piecu minīšu uzbrukumu. Vajag stundu.
Bet tas jau netraucē turpināt divas.

Par kādu uzticību runāt, ja viss, ko pateiksi var (un tiks) izmantots pret tevi nākamajā reizē, kad kādu sviežamo ievajadzēsies? Izkropļots, groteski pārvērsts... jā jā, kādu laiku var par grotesku smieties, protams (klusi, slepeni, nemanāmi.) "Es taču zinu, ka tas ir izdomāts, un nav par mani".

Protams, zinu... bet atkārtošana ir ļoti iedarbīga metode.

Lūstot ātrāk, emocijas ātrāk aizskrien savā noslēgtā aplī, kas anestezē pret ārējo. Pat nezinu, vai tā nav labāk... vismaz nav uz ko atpkaļ skatīties un novilkt, ka jā... ir slikti. Un risinājuma nav.

Es neuzdrīkstos mēģināt izrunāt tad, kad ir labi. Kad ir slikti, to tāpat nedzird neviens.