| |
[Nov. 6th, 2007|12:49 pm] |
es redzu shēmās.
es allaž esmu bijusi kā uzburta uz shēmām. procesu grafiskiem attēlojumiem pa posmiem noteiktā secībā. pie katras izdevības zīmēt shēmu man bērnišķīgā priekā un aizrautībā iemirdzas acis un es saspringstu tīģera lēcienam. manī ir kāds sensors, kurš reaģē uz shēmām, nejauši uzietām un meklētām, komplicētām un vienkāršām. ieraugot shēmu, nostrādā sensors, un man galvā sāk mirgot kaut kādi signāli - gaismas, skaņas, vēl kādi nebūt. alert, taču tie nav trauksmes signāli - trauksme - tas ir slikti, negatīvi, satraucoši ar mīnusa zīmi, bet manējie ir vienkārši ir aktivizēti detektori. un tad nāk mana reakcija uz nule ieraudzīto shēmu. vispirms tā ir atstumjoša, noliedzoša. nevēlēšanās shēmu apskatīt un kur nu vēl iedziļināties tajā. mežonīgs, visu pārmācošs slinkums. tam pirmajam vilnim ir jānoturas pretī, un tad ieslēdzas azarts. pētnieka, detektīva, spēlētāja azarts.
un tad vēl ir kā modīgajos seriālos. es redzu shēmās. smukās 3D kustīgo bilžu shēmās. es kaut ko iedomājos no sērijas "nez, kā notiek/strādā/darbojas tasuntas", klikšķis, kamera un aiziet 3D filmiņa, kā kādreiz sensen redzētajā Intel reklāmā. ātri slidošas mirgojošas bultiņas, stikla kastītes ar neonā zaigojošiem objektu, posmu un subprocesu apzīmējumiem. karte likumu, noteikumu, līgumu un stingri reglamentētu procesu džungļos. un lago, un apstājas, bremzē, citreiz niobremzē pavisam pusceļā - es taču nezinu! vai - es zinu, bet nevaru izdomāt, nevaru savienot izmētātos cipariņus zīmējumā arī tad, ja visi x ir n, un tad ir gražīgs īgnums, kājas ciršana pie zemes. es esmu tāds bērns, un es tā gribētu, kaut man būtu matemātiskā domāšana |
|
|
