Nu, par to pēdējo: "Bet, ja kāds padomātu: "Šajā pasaulē nav Mīlestības", viņš neredzētu jēgu dzīvot un nogalinātu sevi". Nepiekrītu. Ir cilvēki, kas netic, bet turpina dzīvot/eksistēt. Bet arī tas ir apšaubāmi.

Un - tas trakākais ir, ka tie, kas veic eksperimentus nereti vairs neredz cilvēcību tajos, kuri tiek eksperimentiem pakļauti. Vai tic 'zinātnes kā augstākās mākas pārākumam par saujiņu nāvju'. Bet es nezinu, man šķiet, ka ir no sevis jābūt pilnībā atsvešinātam, lai otru tā mocītu. Hanna Ārendte par to ir ļoti labi rakstījusi savā Banality of Evil. Ka liela daļa no šiem mocītājiem nemaz nav nenormāli, tikai kā masku uzlikuši noteiktai savas dzīves daļai lai paši nesajuktu prātā. Jo kad tu apzinies, ko tu dari, mokot un nonāvējot otru, tu nomoki un noved līdz vājprātam sevi pašu.