“Es mūžīgi tajā kalnā būšu,
lai cik mani lejā nestu.
Veltīgi atnāci – īstenībā
tikai augšā es esmu.

Aproc mani un nokaucies,
paldies par nesumu…
Bet tikai galā, tikai tur augšā,
manu zaķi,
es Esmu.”

***

arvien dziļāk dzīves akā
skatiens tā kā piliens krīt
arvien grūtāk paklanīties
arvien grūtāk pasmaidīt

arvien grūtāk sadraudzēties
arvien grūtāk vainas dzīst
arvien dziļāk dzīves akā

arvien grūtāk kādu nīst

***

lūk tādā balsī ir jābrēc kaijai
ko gabalos rausta vējš
bet es nezinu kā ir jārunā
man ar tevi kad šķiramies mēs
es to nezinu tavos matos
neganti virpuļo brāzmas
varbūt man tagad ir jāsabrūk zemē
jāņem un jāapgāžas
bet es aplaizu sausās lūpas
nezinu ko tev teikt
mēs ejam caur pagalmu "skaties" es saku
"šis kaķis laikam ir beigts"


pēdējais liek pukstēt sirdi tā pavisam savādi :)