http://195.14.179.161/~andrej/InterviewWithGodRU.swf

vnk jaa...dzives patiesibas

aiz laika pierastajam robezham dzivoja lietus engjelis...
Ik ritu vinjsh priecajas par lietu, ik pusdienas laiku vinjsh padzeras no lietus lasem un ik vakaru vienkarshi baudiija lietu...
Vinjsh nepazina skumjas, jo vienmer vinjam bija vinja lietus, katru dienu, dienu no dienas vinjam bija ja ne lietus, tad vismaz rasas laases... un tad vinjsh lasiija grozinjaa rasas peerliites...
te kadu dienu vinjsh sedeja ar savu mazo, dzelteni dzivespriecigo lietussardzinju uz celma un ka jau katru dienu veroja lietu... vinjsh priecajas par muzha garumaa sakratajam rasas lasem, par noveotajam lietus lasem... un par savu muzha darbu-Vinjsh tachu bija lietus engjelis... vinjsh sargaaja savu lietu un davaja to cilvekiem, vinjsh bija apburts no lietus burvibas... te pekshnji... vinjsh saprata, ka ir jau pagalam vecs... jaa, ari engjelji noveco un mirst... ne visi, bet liela dalja mirst no vecuma. Vinjam jau bija gara gara baardinja un mazajaa dzeltenajaa lietussardzinjaa bija izdilis caurums, zekjites bija gauzham novalkatas un taja pasha mirklii... Vinjsh aptvera ka ir viens pats... Engjelis saprata, ka no vinja darba muzha garumaa vinjam ir atlikusi tikai sauja vientulibas, sauja skumju un skipsninja bezceribas. Vinjam nebija bernu, kam atstat savu amatu, vinjam nebija sievas, kas atnakot majas vinju sasilditu...Vinjsh bija pavisam viens... Engjelis saka raudat...
Vinjsh raudaja tik ljoti, ka nakamaja rita lietus bija raudajis lidz ar vinju...
Makonji taja dienaa palika pavisam druumi...
Lietus Engjelis bija aizmidzis turpat uz celma...lietussardzinjsh nokrita zemee un tur ari palika...
Vinjsh aizmiga pavisam, jo bija viens... pavisam pavisam viens...
Vinjsh muzha laika bija paveicis trakoti daudz, bet zhel, ka tikai beigaas vinjsh saprata, ka, ja nav neviens engjelis blakus ar ko taja visaa dalities, tad patiesiba, nekam no tam bagatibam nav vertibas.
Un luk, ja jau pat engjelji mirst no shadam atklaasmem, tad ka bus ar mums- cilvekiem?...

[mans]

apsteidzot laiku Tu nemitigi medz noskriet pašu dzīvi... Skrien, skrien un, kad uz mirkli apsedies, nedaudz piekusis, Tu juties tik labi... ieklausies klusumaa, ieklausies blakus esoshajos sirdspukstos un vienkarshi esi! Juties laimigs, iepazinis un iepaziits.'
Verdosha teeja karstaa vasaras vakaraa stav prieksha uz galda, sienazhi aiz piejuras majinjas terases spele savas mazaas zaljaas vijolites... un Tu tikai klausies... Balta Terase, kas stiepjas ap visu maju, galvenas durvis, caur kuraam staigajushi un staigas daudzi lugti viesi, jaa, tikai un vieniigi luugti. Parejie, lai droshi met liikumu. Tu sedi savaa piitajaa shupuljkresla ar segu pari celjgaliem un klusejot glaudi blakussedosha uzticama sunja veco galvu un veero vinja gudraas acis. Jus gandriz visu muzhu esat bijushi kopa, kopa esat abi novecojushi. Un Tu esi laimiga. Uzliec brilles uz savaam acim un lasi nesen iesakto gramatu...
Te pekshnji no majas, pa augstak minetajam durvim iznak Tava muzha laimite... Vinjsh... Tikpat vecs cik Tu... Tikpat sirms, cik Tu un tikpat laimigs un smaidigs, ka Tu...
Apsezhas Tev blakus, noliek savu sirmo galvu Tev uz pleca un klusi nochukst:"Mīļā, Tu esi pati skaistākā uz šīs pasaules un es Tevi tik ljoti mīlu..." Tu pasmaidi un atbildi ar asaram acis:"Mēs to jau zinajam pasha sakuma vai ne?..." :)
Un pēkshnji te ta sezhot, jaunibaa tik ljoti niistaa saulrietu debessmanna vairs neliekas tik derdziiga...
Jauniba izsapnjotie sapnji nu ir isteniba...

Es Zinu... Es Ticu... Ticibai ir milzigs speks, gluzhi ka sapnjiem...
[mans]