Miiliet vien sotru, bet neljaujiet miilestiibai sevi saistiit:
Lai taa driizaak ir viljnjojosha juura starp juusu dveeselju krastiem.
Pildiet viens otra kausu, bet nedzeriet no viena kausa.
Dodiet viens otram no savas maizes, bet nekodiet no viena rieciena.
Dziediet un dejojiet kopaa un esiet liiksmi, bet ljaujiet katram no jums buut par sevi.
Gluzhi kaa lautas stiigas ir katra par sevi, kaut arii taas skan vienaa muuzikaa.
Dodiet savu sirdi, bet ne viens otra glabaashanaa.
Jo vieniigi Dziives roka speej satureet juusu sirdi.
Un staaviet kopaa, tomeer ne paaraak cieshi blakus:
JO templja balsti staav savrup
Un ozols un ciprese neaug viens otra paeenaa.

(Haliils Dzhibraans "Pravietis"

"Ko noziimee pieradinaat?"
"Tas ir paaraak aizmirsts jeedziens, - atbildeeja lapsa - tas noziimee nodibinaat cieshas saites..."
"Cieshas saites?"
"Protams - saciija lapsa - pagaidaam tu manaas aciis esi tikai mazs zeens, kas liidziigs simt tuukstoshiem citu. Un tu man neesi vajadziigs. Bet arii es tev neesmu vajadziiga. Tev esmu tikai lapsa, kas liidzinaas simt tuukstoshiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradinaasi, mees buusim viens otram vajadziigi. Tu buusi man vieniigais visaa pasaulee. Es buushu tev vieniigaa visaa pasaulee..."
/Mazais Princis/

Manuprāt labākās rindas kādas jel kādā grāmatā lasītas.

Dzīve ir tikai vienmuļa spēle,
Kurā iegūt var droši tik sāpes un nāvi.
Laimīgs ir bērns, kas izdziest dienā, kad dzimis,
Vēl laimīgāks tas, kas pasaulē šajā nav nācis.

Es neredzu debesis vairs. Man acis asarām pārāk jau pilnas.
Elles kvēle ir tikai dzirkstele maza
Pret liesmu, kas aprij mani.
Mana paradīze - viens mirklis miera.

Kam tik daudz smeldzes, maiguma, mīla kad sākas?
kam tik daudz glāstu un līksmes tik daudz?
Nu vienīgā bauda tev - plosīt man sirdi ...
Kāpēc?

Skurbijs vai slāpis, es vēlos tik aizmigt.
Es atsakos zināt, kas labs un kas ļauns.
man laime un sāpes - viss viens
Ja laime man gadās,
Tik mazu vietu tai dodu, jo zinu, ka sāpes tai sekos.

/Omars Haijāms - Pasaules mīklas/

"Demoni"
Demoni iesperas man galvā, virpuļo un smejas. Jutekļi ir miruši. Viņu izraudzītais brīdis liek man verdziski zemoties. Viņi ķiķina un knaiba mani, viņu ļaunie nagi ieurbjas man miesā. Es izraujos, rīstos, atklepoju asinis vēmekļu krāsā, mirstu. Karāties uz šā āķa nav viegli, tāpēc te nu es šūpojos, spīdzinos, lielās bēgšanas aprīts. Neredzu citu fonu kā vien zaļo tērauda sienu, kas rēgojas pār iznīcības kaudzēm, kuras atstājuši mani mocītāji. Sadegušas miesas smaka svilina man nāsis. Es sēžu te sagumis, miegains, niezes mocīts. Viņi runā. Viss ir mīksts un pūkains. Acis neskaidras, aizmiglotas, viņi sit mani ar dūrēm, sejas sarkanas. Viņi man saka:"Tu esi slikts. Tu esi slikts puika.” Es tā nejūtos. Es neesmu slikts. Es neesmu traks. Es tikai gribu, lai visi apklust, lai liek mani mierā. Es gribu, lai man ir silti un ērti, lai viss kņud. Es tikai nevaru atrast to vietu. To mazo, mierpilno vietu, kur nolikt galvu, pacelt kājas. “Nāc iekšā, paliec brīdi, noņem cepuri, novelc kurpes, jūties kā mājās” Es gribu, lai mani grib, apskauj, lai uz mani skatās. Es gribu, lai saka man, ka esmu skaists. Es esmu ideāls, bet to viņi man nekad nesaka. Tā ir bezgalīga cīņa – nonākt tur, kur es gribu, prom no visiem citiem…

“Mazais daņķis”
Es esmu tik dusmīgs puika. Es neesmu plānprātiņš. Es sēžu uz palodzes un ļauju, lai lietus mērcē man muguru. Es nezinu, uz kurieni iešu no šejienes. Katru reizi, kad pieliecos no manām lūpām izlīst melnais piķis. Manas plaušas sabrūk un vēders pildās ar asinīm. Kad nomiršu, arī es pārvērtīšos pīšļos. Es laidīšu savu mazo gaisa pūķi un skriešu pa lielo, plašo lauku. Man būs draugi. Man būs ģimene. Šī dzīve man ir līdz kaklam. Man ir apnicis tikt sveikā cauri, apnicis, ka jātiek sveikā cauri. Man jārīkojas tā kā grib visi citi un es gribu tikai nebūt tik pilns ar netīro, melno naidu, kas pūdē manas iekšas.

/Niks Treina - 15 gadu vecumā, puika ar maniakālo depresiju, mira 19. gadu vecumā pakaroties/