Neņurdi, zvērs!
Tik maigas rokas tavās krēpēs pirmoreiz.
Saprotu, tev vienkārši bail.
No šīm trauslajām delnām,
Kuras gaišas un rāmas kā kalnu kristāls.
Tās tavu ilkņu spīlēs,
Kā nokaltis koks
Vienā mirklī pāršķeltos pušu.
Un izkustu sarkanās asinīs,
Rubīna mirdzumā,
Pār tavām satrauktajām lūpām.
Ak! Dievišķā bauda!

Ar saviem žilešu nagiem
Tu spētu iecirst tajās rētas,
Tik dziljas kā bezdibenja aizas,
Un atsegtos perlamutra kauls
Kurā atspīdam redzētu pats sevi.
Ne tādu, kādu tevi redz citi,
Bet tādu, kāds tu esi. Bez maskas.

Neņurdi, zvērs!
Tāpat jau viņa saskatīs tavās mežoņa acīs
Aiz bravūras dzelkšņiem un asumiem
Tevi pašu... un to,
Ka visi tev ver savas durvis,
Bet nav durvis, pa kurām tu gribētu ieiet.
Ka visi tev teic labus vārdus,
Bet nav vārdi, kas tevi priecē.
Un būdams starp tūkstošiem
Tu esi vientuļš un viens.
Viņa saskatīs. Viņa redzēs.

Neņurdi, zvērs.
Nav vērts, nav vērts.
Šajās trauslajās rokās paslēpies
Par tavu spēku simts reiz lielāks spēks.
Un tavu negantumu viņas savaldīs,
Ne sitieniem, bet nepierastiem glāstiem.
No viņas tev tāpat kā uguns bail,
Bet tomēr gribas pieiet tuvāk, kad tā gail.

Neņurdi, zvērs!
Tik maigas rokas tavās krēpēs pirmoreiz.
Un ievelc savus asos nagus dziļi ķepās.
Lai viņa tevi cieši apskauj sildot
Un tā kā mēnesgaisma tevim pāri plūst,
Tev mieru dāvājot un laimi tevī pildot..
Tavs ņurdiens skaļš par mīļu murrāšanu kļūs.