uz mīlestības ieleju,
kur pasaku valstībā
visi sapņi piepildās

L.L.Ozoliņai uzteicama amata prasme un neatlaidība, bet kopumā neonā izgaismotā un ņūeidža 'pasaules mūzikas' apskaņotā ekspozīcija var tikt notirgota "Mistēriju" lasošai auditorijai... sakara ar mākslu te nav nekāda.


Down into the valley of love
Where all the dreams may come true
In the kingdom of fairytales

L.L.Ozolina may be a good and persistent craftswoman, but the exhibition - lit in neon lights and with new - age type of world music playing in the background - can be pleasing to the readers of "The Mystery" magazine at best. It has nothing to do with art though.

☟

Varbūt šos darbus varētu ielikt kaut kādā kotekstā, kurā tas nostrādātu kā postmoderns kičs, vai arī ir iespējams iedomāties kādu ezotēriķu kopienu, kas atpazīst un pieņem kā savus šos estētiskos kodus, taču tas, ka šie darbi ir domāti nopietni un tiek prezentēti nopietni, un, ka konkrētajā formā cenšas liecināt par traģiskiem notikumiem, Eiropas un anglosakšu Rietumu mākslas pasaules kontekstā izskatās kā kluss vājprāts.

Kā arī izsaku nosodījumu LMS vadībai, kas tā vietā, lai strādātu ar LMS mantojumu vai popularizētu šī brīža biedru daiļradi, tērē laiku un vietu šim sviestam.


Maybe these works can be conceptualized in the context of postmodernism/kitsch. Maybe it is possible to imagine an esoterically-oriented fan group who really dig this kind of art. But the fact is that these works and their promoters are dead serious and in the context of European and Western art world their aesthetic/iconographic choices for the supposedly tragic subject-matter appears just lutanic.

Also critical remarks go out to the Latvian Artists union's heads who allow to waste space and time on this shit instead of promoting the LAU's legacy or the contemporary works of their current members.

0

ja tas viss būtu nevis uzgleznots, bet izausts un izšūts, tā būtu tīra "sieviešu māksla". Daudz dažādas patstāvīgi attīstāmas, bet izstādē ne pārāk attīstītas tēmas (reliģija, sievietība, ģimene, nacionālā un vienkārši identitāte, valoda, glezniecības ars) vienkopus, kas atstāj "ēd-lūdzies-mīli" tipa lubenīgu pēcgaršu.

It could be pure 'women art' if the artist would have chosen to weave and embroider her 'paintings'. Numerous threads that could have been developed self-sufficiently (like religion, womanhood, family matters, (national)identity, language, craftmanship of painting etc.) here are put all together leaving the pulpy 'eat-pray-love' type of aftertaste.

☝☝