Mediju nošķirtības paraugstunda ar pārsvarā atbaidošiem darbu “pamatojumiem” un vairākiem deja-vu no citām izstāžu telpām. Jaunais LMA aulas iekārtojums ļauj jauno estētiku (Paula Zariņa, Inta Stalidzāne, Līva Graudiņa) izstādīt kā jaunās Rietumu glezniecības bilžu grāmatas atvērumu. Ir arī jaunais pop (Egons Peršēvics, Ieva Muzikante), jaunā ekspresija (Vitālijs Staņislavskis) un glezna kā pamats dejas izrādei (Irina Ošleja).

A lesson in medium specificity with mostly repugnant “explanations” of works and several deja-vus from other venues. The new layout of the LMA main hall allows for the presentation of the new aesthetics (Paula Zariņa, Inta Stalidzāne, Līva Graudiņa) as a spread from a book on new Western painting. One also finds the new Pop (Egons Peršēvics, Ieva Muzikante), the new expression (Vitālijs Staņislavskis) and a painting as a basis for a dance performance (Irina Ošleja).


☝☝☝

Izstādes iekārtojums agresīvi ignorē LMA aulas struktūru, un tas arī ir nepieciešams, lai tā strādātu. Skarbie, melnbaltie foto uz sarkana fona bliež pa dzīslām. Nekas cits arī nav svarīgi.

The exhibition scenography aggressively ignores the structure of the LMA hall, and that is a prerequisite for it to work. The harsh black-and-white photos on red background kick hard through the veins. Nothing else matters.

☝☝☝☝