Līdzīgi kā ar mākslu, arī ar skriešanu neviens (lielākoties) nav spiests nodarboties. Maratona skrējiens un sagatavošanās process par mākslas darbu definējošu un ierobežojošu struktūru kļūst pēc lēmuma pieņemšanas, tas ir un paliek izvēles akts. Tas ir tieši tik pat arbitrārs kā (tieši tā) Venēcijas ainava vai tieši šis pudeļu statīvs.

Generally, no one is forced to run, just as no one is forced to do art. Running a marathon and the preparation process becomes a structure defining and limiting the artwork only after taking a decision, it is an act of deliberation. It is just as arbitrary as (exactly that) Venetian landscape or this particular bottle-rack.

☝☝☝

Ir stūris starp jūras šalkām un pludmales oļiem (no vertikāli izslietā cilvēka pozīcijām) – klik! Ir nedaudz jocīgi, ja no diviem dārza stūru attēliem uztaisa stūri – klik! Datorattēla elementu stūris ir viens, melns vai balts (vai jebkādas citas krāsas) pikselis – klik!

There is a corner between the sound of the waves and boulders on the littoral (from the perspective of the erect human) – click! There’s a slight paradox when two images of garden corners form a corner – click! Corners of digital images are single pixels (black, white or any other colour) – click!

☝☝☝☝

Gluži laikmetīga necaurskatāmība, aptuvenība, nosacītība. Sajūta telpā ir pietiekoši specifiska, autentiska, lai drīzāk domātu, ka tur kaut kas ir.

Truly contemporary opacity, ambiguity, contingency. Still, there is enough specificity and authenticity to suggest, that there is something there.

☝☝☝

Rinda izstādes atklāšanā pie vienīgā mākslasdarba-grāmatas īpaši uzskatāmi demonstrēja pieprasījuma un piedāvājuma likumsakarību darbošanos arī (no tirgus viedokļa) šajā pietiekoši marginālajā baltajā kubā. Prostētiski-metonīmiskā Autora klātbūtne caur dažādiem “nepiederošiem” niekiem zūdošos vai dīvainos interjeros un poētiskie kataloga teksti arī, protams, nav zemē metami.

The queue on the opening night to see the solitary artwork-photobook aptly demonstrated the inevitable reach of the law of supply and demand even in this (from market perspective) fairly marginal white cube. The use of insignificant bits and pieces to establish a prosthetic-metonymic Author’s presence in disappearing or curios interiors, as well as the poetic text in the catalogue, were, of course, not to be overlooked either.


☝☝☝☝

Spriežot pēc infostenda par vīrišķību (un Deivida Bovija un Endija Vorhola citātu klātesamības tajā), kā arī slēpšanās aiz priekškara vai džungļos, vai knapi samanāmā, izbalējušā zēna, vai bezvārda cilvēka izstādes tekstā, runa šeit ir par vispasaules stipro ģimeņu biedu – homoseksualitāti. Mačo vīrišķības apšaubīšana publiskajā telpā, protams, pats par sevi ir sasniegums, bet viss liekas sakonstruēti.

Judging from the informative display on masculinity (with quotes from David Bowie and Andy Warhol, no less), as well as the hiding behind the curtain or in the jungle, or from the barely legible, fading boy, or the nameless man in the accompanying text, the exhibition deals with that gravest of threats to strong families the world over – homosexuality. Public questioning of macho maleness, undeniably, is a feat in itself, yet the show seems somewhat contrived.

☝☝☝