Izstādīto Imanta Vecozola darbu divstāvīgo dažādību nomāc līdzīgu komplektāciju atkārtošanās vienveidība. Protams, protams, tā nav kritika darbiem, un no garo gadu gaitā darītā neizbēgt. Ir tajā visā savi mirkļi.

The variety of the works on display over two floors is overwhelmed by the repetitiveness of similar exhibitions. Of course that is not to be held against the works themselves, and, indeed, there is no avoiding the result of long years’ work. It does have its moments.


☝☝☝

Ja par izstādes darbiem varētu domāt tikai kā par noteiktā tehnikā apstrādātu plakni, nebūtu īpaši jāšaubās. Bet cilvēciskā vēlme radīt un saskatīt attēlus šeit nenāk par labu. Klusajām dabām, lauku mājām un pašportretam nav ne vainas (ja arī sasaucas ar Imantu Vecozolu vai Borisu Bērziņu), tomēr stilizētās dāmas ir īpaši briesmīgas.

If only one could think of these works as a picture plane, worked in a particular technique, there would be little doubt as to their credentials. The all too human desire to make and see images, though, is rather unflattering here. Nothing particularly wrong with the still-lifes, the country scenes or the self-portrait (regardless of the parallels to Imants Vecozols and Boriss Bērziņš), but the stylised ladies are rather dreadful.

☝☝☝