Soliste: “Es gleznoju.” Koris: “Viņa glezno, viņa glezno!” Atmetot sarkasmu – sajūta, ka galerijā laiks ir apstājies, vai sācis griezties pretējā virzienā.

Solo: “I paint”. Choir: “She paints, she paints!” Sarcasm aside – one feels in the gallery space time has stopped, or even reversed its course.

☝

21.gs. jūgendstils. Nav slikti. varbūt brīžiem monotoni, prasās kaut ko atsvaram. Ļoti patiktu šādi apstrādāts interjērs un tā elementi.

Art nouveau of 21st century. Not bad. maybe monotonous a bit. Would love to have interiors and it's elements decorated it this manner.

☝☝☝☝

Un atkal - var jau teikt, ka dvako pēc padomju laikiem, kas šobrīd esot senili, bet tas kaut kā nešķiet svarīgi. Aizraujošāka ir meistarība un cimperlīgās tehnikas - pasteļa - pārvaldīšana.

One could claim that these works are a bit too senile, they possess something from the Soviet period, but somehow this objection doesn't seem valid. It is more thrilling to meet with the artistic mastery and the skill of pastel painting.

☝☝☝☝

Savārstīta izstāde ar nekādiem darbiem.

Patchy exhibition with useless works.

☟

Plejāde ar zināmiem un mazāk zienāmiem gleznotājiem un grafiķiem, kuri ir ilustrējuši grāmatas - oriģināldarbi eksponēti pie sienas. Vitrīnās 20 gados godalgotās grāmatas. Acīmredzot, kad autoram ir dots konkrēts, funkcionāls uzdevums, rezultāts izdodas ievērojami pārliecinošāks, nekā, kad jārada "pašam no sevis". Arī šo daudzo autoru darbi vienā izstādē kaut kā labi sapas kopā.. varbūt šī paša iemesla dēļ.

Original prints and paintings of a bunch of well- as well as lesser known painters and graphic artists who have illustrated books are exhibited on the walls. Awarded books exhibited in the vitrines. Apparently if the artist has a specific, functional task to work on, he or she will present way better output then if left alone. Maybe this is why the exhibition - regardless the numerous artists and works it features - work well together as a totality.

☝☝☝☝☝

Droši vien tā ir galerijas Māksla XO kolekcijas izstāde, jo līdz ar neatributētām skulptūrām izstādīti ir arī Tatjanas Krivenkovas darbi - gleznas. Zinot T.Krivenkovas grafikas darbus, lietišķās mākslas apgleznojumus, tajā ļoti labi ierakstās arī gleznas, taču, ja būtu pirmo reizi jāierauga tieši šīs gleznas tieši šādā salikumā, iespaids nebūtu labs.

most probably this is an exhibition from the "Māksla XO" gallery collection. T.Krivenkova's paintings are exhibited together with some unattributed figurines. If one has seen Krivenkova's graphic art works, applied art decors and has some general idea about what it's all about then these works would 'fit' into the big picture quite ok. But if these were the first thing to encounter from T.Krivenkova's oeuvre then the impression might be not too impressive to say the least

☝☝

uz mīlestības ieleju,
kur pasaku valstībā
visi sapņi piepildās

L.L.Ozoliņai uzteicama amata prasme un neatlaidība, bet kopumā neonā izgaismotā un ņūeidža 'pasaules mūzikas' apskaņotā ekspozīcija var tikt notirgota "Mistēriju" lasošai auditorijai... sakara ar mākslu te nav nekāda.


Down into the valley of love
Where all the dreams may come true
In the kingdom of fairytales

L.L.Ozolina may be a good and persistent craftswoman, but the exhibition - lit in neon lights and with new - age type of world music playing in the background - can be pleasing to the readers of "The Mystery" magazine at best. It has nothing to do with art though.

☟

Nedz visas sievietes, nedz visas grūtnieces automātiski ir madonnas, tāpat kā ne visi bērni ir Jēzus un visas ģimenes - svētās. Tieksme pievilkt gleznas pie kādas vienas, deklaratīvas tēmas, nedaudz atsit Nacionālā mākslas muzeja vecišķo tieksmi, bet iespēja redzēt tik daudz ekselentu mākslas darbu izstādēm piemērotās telpās to atsver.

Not all women nor pregnant women are Madonnas by default, not all children are Jesus nor all families - holy ones. The approach to group different works around one declarative theme reminds the old fashioned mannerisms of National Art museum's crew, but the opportunity to see so many high-brow artworks together in a flattering exhibition space compensates it.


☝☝☝

Varbūt šos darbus varētu ielikt kaut kādā kotekstā, kurā tas nostrādātu kā postmoderns kičs, vai arī ir iespējams iedomāties kādu ezotēriķu kopienu, kas atpazīst un pieņem kā savus šos estētiskos kodus, taču tas, ka šie darbi ir domāti nopietni un tiek prezentēti nopietni, un, ka konkrētajā formā cenšas liecināt par traģiskiem notikumiem, Eiropas un anglosakšu Rietumu mākslas pasaules kontekstā izskatās kā kluss vājprāts.

Kā arī izsaku nosodījumu LMS vadībai, kas tā vietā, lai strādātu ar LMS mantojumu vai popularizētu šī brīža biedru daiļradi, tērē laiku un vietu šim sviestam.


Maybe these works can be conceptualized in the context of postmodernism/kitsch. Maybe it is possible to imagine an esoterically-oriented fan group who really dig this kind of art. But the fact is that these works and their promoters are dead serious and in the context of European and Western art world their aesthetic/iconographic choices for the supposedly tragic subject-matter appears just lutanic.

Also critical remarks go out to the Latvian Artists union's heads who allow to waste space and time on this shit instead of promoting the LAU's legacy or the contemporary works of their current members.

0

Ņemot vērā Kr.Zariņa nepatīkamo personu, kura nomāc vēlmi slavēt; kā arī to, ka šāda gleznieciskā stilistika viengabalaināk padodas veselai plejādei jauno un vidēji jauno mākslinieču - sieviešu, un to, ka pēc 20.gs. II puses feminisma gājiena gleznot plikas tantes vīrieškārtas autoram var būt bīstami (es labāk gribētu, lai Kr.Zariņš to nedarītu), taču ir jāatzīst, ka Kr. Zariņa "Sejas" Mūkusalas mākslas salonā, kā arī šī izstāde liecina, ka autors radošā attīstība ir apmetusi vienu kvalitatīvu spirāles loku augšup.

K.Zarins's nasty persona lessens the desire to praise him. Also there's a number of young and not so young female artists who paint in this manner way more consistent then Zarins does, as well as it's not that simple to paint naked ladies after the 20th century march of feminism (I would rather like him not doing it), but nevertheless K.Zarins' exhibition "Faces" in Mūkusala Art Salon and this particular one testify that the artist has evolved to the next level.

☝☝☝,5

Tas, ka Rūdolfs Pinnis ir padomju perioda glezniecības brīnums, šaubu nav. Tas, ka LMS galerijas telpas nav labas stājmākslu izstādēm, arī šaubīties neliek. Iekārtošanas triks ļoti labi apiet telpas diktētos noteikumus, bravo, bet tas, kopā ar visnotaļ īpatno gleznu atlasi tomēr nerada līdz galam viendabīgu un pārliecinošu mākslas pārdzīvojumu.

There's no doubt that Rudolfs Pinnis is a wonder of Soviet Latvian art. There's no doubt that Latvian artists union's gallery is a lousy place where to exhibit fine art, too, but the installation manner gets around the restrictions. Nevertheless the installation together with a rather weird selection of works doesn't do justice to the R.Pinnis' art.

Par to, ka Pinnis. Because it's R.Pinnis
☝☝☝☝

kuratores / curators: Inga Šteimane, Ingrīda Zābere.

Izstādes idejiskais satvars un iekārtojums dara pāri Viļņa Zābera mākslai, kurā ekstātiski saplūst Boisisks jutekliskums ar 1990. gadu postpadomju/mežonīgā kapitālisma brutālismu. Interesanti būtu paurķēties, kāpēc VZ ir tik ļoti fiksēts uz seksu; "Sieviešu mākslas" analīzē bieži lietotā psihoanalītiskā metode ļautu iegūt kādu cilvēcīgāku kopsaucēju par šobrīd esošo vaislīgā mačo mītu..

Exhibition's concept and exposition design doesn't do justice to Vilnis Zābers' art, in which Beuysian sensuality merges with brutality of Post-soviet/wild capitalist 1990s.
It would be interesting to use psychoanalysis to get clear why the author is so fixated on sex and thus maybe get more human-like picture of him and his art as opposed to the now-present myth of the 'fecund macho'

autors būtu pelnījis 4, bet ekspozīcija gremdē
Artist deserves all 4, but the exposition lessens the merit

☝☝☝

Nevis Latvijas mākslas vide ir šaura, bet gan perspektīve, kurā tā tiek skatīta, jo aiz uzmanības borta paliek tādi "Putrāma tipa" mākslinieki kā I.Usas, kura ironiskajiem un izteiktā autorstilā gleznotajiem "maģiskā reālisma" darbiem nav ne pienācīga konteksta, nedz augsnes, nedz arī - diemžēl - atzinības.

It's the perspective that is narrow, not the whole artworld of Latvia. Unfortunately this perspective leaves Putrāms-type artists like I.Usas out of the big picture; I.Usas ironic "magic realism" paintings deserves more recognition

Būtu vairāk un radikālāk, liktu četrus, bet līdz tam:
If there were more paintings or they were more radical, I would have given 4, but until then:

☝☝☝

ja tas viss būtu nevis uzgleznots, bet izausts un izšūts, tā būtu tīra "sieviešu māksla". Daudz dažādas patstāvīgi attīstāmas, bet izstādē ne pārāk attīstītas tēmas (reliģija, sievietība, ģimene, nacionālā un vienkārši identitāte, valoda, glezniecības ars) vienkopus, kas atstāj "ēd-lūdzies-mīli" tipa lubenīgu pēcgaršu.

It could be pure 'women art' if the artist would have chosen to weave and embroider her 'paintings'. Numerous threads that could have been developed self-sufficiently (like religion, womanhood, family matters, (national)identity, language, craftmanship of painting etc.) here are put all together leaving the pulpy 'eat-pray-love' type of aftertaste.

☝☝

Viens no autoriem, kura darbus skatoties, kļūst ļoti žēl, ka Latvijas mākslas pasaule ir tik maziņa, jo šis, lūk, ir tas retais gadījums, kam par labu nāktu idejas radikalizējoša, pakausī elpojoša vide.

Putrāms is one of rare authors whose works suffer from narrowness of local art world, his art would definitely gain if the dynamics of environment would push for more radical output.


☝☝☝

Ja A.Vilipsōna jēlībiņas grafikā un tēlniecībā izskatās gaumīgas, tad viņa glezniecības darbi, ja vēlamies izteikties pieklājīgi, labākajā gadījumā būtu dēvējami par kiču. reāli - sūds.

If A.Vilipson's bawdiness embodied in graphic medium or sculpture appears to be within good taste, then his paintings - if we want to put it politely - are kitsch. or shit more likely

☝ par bronzas krūškurvi un materiālajiem izdevumiem. For the bronze rib cage and material expenses..

Dace Brakmane "Mataiņi", Latvijas Mākslas akadēmijas mazo izstāžu cikla "Mana telpa" ietvaros, 26.02. - 08.03.2013.
• Bioloģiskie, fizioloģiskie sižeti, kas balansē uz patīkama un nepatīkama robežas, vienmēr piesaista uzmanību; Daudzsološa amata prasme, bet vai tēmai izvēlēts labākais medijs un izstāžu vide? Šaubos...
• Biological and physiological subject matter always draws attention as it usually balances on the edge of being unplesant. Promising technical abilities but not sure if chosen medium or the venue is the best pick

Par to, ka studente. Pēc 5 gadiem šitas neies cauri..
Only because she's a student... this won't work after 5 years..
___
Ilze Orinska "Mazie formāti", galerija "Māksla XO", 28.02. - 26.03.2013.
• 17.gs. nīderlandieši lepotos ar Ilzi Orinsku. Reālistiska glezniecība ar vieglu dekorativitātes piesitienu. Pāris diskutablas, bet lielākā daļa lieliskas elēģiskas ainiņas, kuras nostrādā tieši kā kopums.
• 17th century Dutch artists would be proud of Ilze Orinska. Realist painting with slight touch of ornametalism. Wonderful elegiac sights with only few minor slips of feebleness. Paintings look perfect together as a set.

___
Edvards Grūbe "Dienasgaisma", galerija "Māksla XO", 28.02. – 26.03.2013.
• Varbūt vide ne pati piemērotākā, varbūt atsevišķi darbi prasītos autora stāstu, bet kopumā pamatīga glezniecība.
• Maybe the venue is not the most suitable one, maybe it would be nice to get author's commentary on some of the works, but nevertheless this is a solid art at it's best