Fotogrāfija ir melanholijas rīks, un šeit ir melanholijas dubultdeva – zaudētas ēkas sakombinētas ar zudušiem cilvēkiem. Ir arī “zudušās godības” šausmu video. Iedarbojas jau, protams, bet – vien diezgan paredzami.

Photography is a bearer of melancholy, and here one gets a double-dose of it – lost buildings are paired with lost people. There is also a “former glory” horror video. It all works, of course, but remains fairly predictable.

☝☝☝

Pietiekoši kvalitatīvas ceļojumu fotogrāfijas. Jācer gan, ka iztādes preses relīzē (studija.lv) minētā (bet šī apmeklējuma laikā neprasītā) ieejas maksa ir pārskatīšanās. Citādi labāk mājās pārlūkot kādu Ķīnas tūrisma portālu.

Travel photos of reasonably high quality. One hopes, though, that the entrance fee mentioned in the press release (at studija.lv) is a gross oversight (no fee was collected on this visit). Otherwise one would be better off pointing one’s web browser to the website of a Chinese tourism agency.

☟

Pārsteidzoši domāt, ka Aļņa Stakles izstādes tekstu dažs uzskata par sarežģītu. Un, protams, ironiski, ka, lai pietuvotos “mākslai”, ir “jāsabojā” fotogrāfija, bet reproducējama medija klātbūtne jāstimulē ar audioceliņu. Ja arī tas viss būtu tikai intelektuāla konstrukcija un spēle, tas tomēr ir sasodīti aizraujoši.

Perplexing to hear people refer to Alnis Stakles’ essay as complex. And, of course, it is ironic that photography has to be “spoilt” to become “art”, while the presence of a reproducible medium is stimulated by a soundtrack. Even if it were merely a game, an intellectual fabrication, it is damn exciting all the same.

☝☝☝☝

kurators/curator: Ilmārs Znotiņš

Pieņemot, ka, lai baudītu mākslu, ir nepieciešama distance un konteksts, visas šīs raibās kopizstādes - īpaši fotogrāfiju - ir drausmīgas, jo darbu kopums kļūst par "balto troksni", no kura viens vai otrs atsevišķs darbs tiek pamanīts ļoti haotisku iemeslu dēļ. Būtu izstādījuši labāk 100 autoru albumus, ko piesēst un izšķirstīt.

Distance and context are needed in order to appreciate art fully. All these groups shows which are crammed with one-piece-per-author works are failures by default, because the totality of works becomes sort of a 'white noise' out of which random works draws spectator's attention due to very arbitrary reasons. The organizers should have exhibited 100 photo albums instead..

☝☝

kuratores / curators: Inga Šteimane, Ingrīda Zābere.

Izstādes idejiskais satvars un iekārtojums dara pāri Viļņa Zābera mākslai, kurā ekstātiski saplūst Boisisks jutekliskums ar 1990. gadu postpadomju/mežonīgā kapitālisma brutālismu. Interesanti būtu paurķēties, kāpēc VZ ir tik ļoti fiksēts uz seksu; "Sieviešu mākslas" analīzē bieži lietotā psihoanalītiskā metode ļautu iegūt kādu cilvēcīgāku kopsaucēju par šobrīd esošo vaislīgā mačo mītu..

Exhibition's concept and exposition design doesn't do justice to Vilnis Zābers' art, in which Beuysian sensuality merges with brutality of Post-soviet/wild capitalist 1990s.
It would be interesting to use psychoanalysis to get clear why the author is so fixated on sex and thus maybe get more human-like picture of him and his art as opposed to the now-present myth of the 'fecund macho'

autors būtu pelnījis 4, bet ekspozīcija gremdē
Artist deserves all 4, but the exposition lessens the merit

☝☝☝

sociālais reālisms jeb fotogrāfija kā sociālo apstākļu reportāža ir diskutabla lieta. Īpaši gadījumos, kad, laikam ejot, par apstākļiem liecina tikai rakstīts (banāls) vārds, bet attēli ir kļuvuši vienkārši par skaistiem portretiem, kuros aplūkot dažādos cilvēku fenotipus. Varbūt sociāli vērtīgāk būtu bijis nevis fotografēt, bet adoptēt tos bērnus..

Social realism or the photography depicting social circumstances is a complicated topic, especially if only a written (banal) word testify to those circumstances after some time passes, whereas the photos themselves have become classic portraits showing different phenotypes. Maybe socially more useful would have been to take adopt those children instead of photographing them..

☝☝☝