sociālais reālisms jeb fotogrāfija kā sociālo apstākļu reportāža ir diskutabla lieta. Īpaši gadījumos, kad, laikam ejot, par apstākļiem liecina tikai rakstīts (banāls) vārds, bet attēli ir kļuvuši vienkārši par skaistiem portretiem, kuros aplūkot dažādos cilvēku fenotipus. Varbūt sociāli vērtīgāk būtu bijis nevis fotografēt, bet adoptēt tos bērnus..

Social realism or the photography depicting social circumstances is a complicated topic, especially if only a written (banal) word testify to those circumstances after some time passes, whereas the photos themselves have become classic portraits showing different phenotypes. Maybe socially more useful would have been to take adopt those children instead of photographing them..

☝☝☝

Naturālas manieres fotogrāfijā ir ļoti piņķerīgi savienot konceptuālo pamatojumu ar reāli attēlos skatāmo. Parasti pietiek ar vienkārši bildi. Arī šajā gadījumā fotogrāfiski glīti attēli mazāk rezonē ar tēmu, vairāk vienkārši ir kā piemineklis aizejošajam laikmetam jeb "normālās sabiedrības" stigmatizācijas priekam.

It requires a master to combine the concept and obviousness of the photography of natural manner. Usually photography alone is sufficient. As in this case where nice photographic pictures are sort of monument for the passing era of "normal society's" stigmatization craze instead of reflecting on the stated subject matter.

☝☝☝