Protams, protams, šādas izstādes lielākoties popularizē vietu vai personu/kolekcionāru (un, jādomā, nāk ar savu finansējumu) – tā kaut kādā ziņā ir reklāma muzeja institūcijas neitrālajās telpās. Vienlaikus, nav pamata tādēļ vien tās norakstīt kā informācijas avotu – un var tapt informēts, ka te ir atskaņas no vairākiem “ģermāniskiem” lielmāksliniekiem. Vienlaikus, ir alumīnija tēlniecība mazliet kā Gļebam Panteļejevam.

From a leftist perspective, of course, this kind of show generally advertises a specific place or person (and, most likely, comes with financial incentives) – thus compromising the supposed neutrality of the hosting institution. And yet there is no reason to dismiss them as a source of information – and, one is informed of a semblance to several renowned Germanic artists. At the same time, one sees aluminum sculptures not unlike those of Gļebs Panteļejevs.

☝☝☝

Visi teksti un izdevumu tipi ir vienlīdzīgi ūdenī – gan Itālijas restorānu gids, gan Šekspīrs, gan Čurļoņa reprodukciju albums. Ūdens, kaut Vidusjūras, ir auksts, vielisks, destruktīvs; tā caurspīdība un rotaļīgums ir mānīgi. Izstāde – bibliofila murgs.

An Italian restaurant guide, Shakespeare, an album of Čiurlionis' paintings – all texts and types of publications are equivalent in water. Even Mediterranean water is cold, elemental, destructive; its transparency and playfulness are fake. A bibliophile's nightmare.

☝☝☝