Atrastu foto transformācijas – lai jau būtu (kaut kas ir arī jāpārdod). Bet ir pērtiķu civilizācija un lībiešu meitenes kokos, autores asinis, histērija, banāns pie neizprotamā (mākslas) melnā plankuma / kuba. Skaidrs, ka ironija nav vīriešu prerogatīva, un feminisms nenozīmē uzbrūkošu dokumentalitāti.

Transformations of found photos – let them be (something has to sell, too). But then there’s monkey civilisation, Liv women in the trees, the author’s blood, hysteria, banana bemused by the impenetrable black spot / cube (of art). Obviously, irony is not a male prerogative, and feminism is not merely vengeful documentation.


☝☝☝☝☝

Nenoliedzami smalkie darbi atstāj dekorativitātes sajūtu. Kaut kas te atgādina Padomju Latvijas grafikas atjauninājumu 21.gadsimtam. Inārs Helmūts, piemēram.

The undeniably fine works leave a sense of decoration. Something here suggests an upgrade of Soviet Latvian prints for the 21st century. Inārs Helmūts, for example.

☝☝☝

Apskatot secībā Arsenāla darbus, nemiršana pie Ilzes izskatījās vairāk kā tāds galerista mēģinājums uzsēsties uz braucoša vezuma ar "man arī ir!" sajūsmas spiedzienu. Kvalitatīvi neko Arsenāla izstādei nepievienoja; skatīta atsevišķi droši vien atstātu labāku iespaidu, bet tādas iespējas man vairs nebija. Blumberga darbi, protams, vērtība pati par sevi, tāpēc nevērtēšu.

After seeing Blumberg's works in the exhibition hall "Arsenāls", "I will not die at Ilze's" left an aftertaste of a gallerist happily jumping onto passing train and shouting: "I have him, too!" Ilze's exhibition didn't add anything to the Arsenal's exhibition, maybe if i saw it as a separate event I'd thik differently.. alas, alas
Blumberg's works are exquisit therefore I'll refrain from evaluating this exhibition.

Ja brīdī, kad visi sajūsminājās par Ģelža akvareļiem, es nekā tāda tajos nesaskatīju, tāpat kā nekā tāda nesaskatīju arī sekojošajās instalācijās un izstādēs (tajā skaitā iepriekšējā, kas notika XO un šķita kā noteikta vecuma mākslinieka/reklāmista nespēja palaist savu jaunību vaļā, kompensējot kaut ko iedvesmojoties no jaunākiem kolēģiem, piemēram, Kristiana Brektes, kurš apķēzīja miskastmaisus jau tad, kad Ģelzis vēl reklāmu kantorī sēdēja), tad šī izstāde ir lieliska un atliek noelsties: "Bravo, autor, bis!". It īpaši, ka tas notiek pēc Purvīša balvas saņemšanas, jo parasti pēc lieliem pagodinājumiem nāk atslābums un radošās mokas pārspēt pašam sevi.

When everyone went gaga for Ģelzi's watercolors, I didn't understand what's all the fuss about? I also didn't understand what's all the fuss about when his following exhibitions and intallations were opened (including his last previous one in the XO gallery which I perceived as artist's/designer's desperate desire to stay forever young by copying getting inspiration from younger generation's artists like Kristians Brekte, who painted on garbage bags already when Ģelzis was still working away in his Ad office). However this exhibition is outstanding; congratulations and my best regards to the author. Especially beacuse he comes up with this exhibition after receiving the Purviti's Prize which usually leaves its receivers breatlhless and in a creative struggle

☝☝☝☝☝

Daļa darbu – pierastās optikas padarīšanas, tostarp, izvērstas, parādot autoru viņa privātajā telpā. Citi – mazliet sasaucas ar Vijas Celmiņš agrīnajiem “negadījumiem”. Kvalitāte gan šaubas nerada, par spīti “jauktajai” tematikai.

Some fo the works are the usual optical illusions, with some expanding the field of the image to include the author in his private environment. Others bear loose semblance to Vija Celmins’ early “accidents”. The quality remains, despite the mixed nature of the subject matter.
☝☝☝

Blāvās, nepretenciozās krāsas un kādu parastu interjera realitāti imitējošās kompozīcijas (kuras abās ziņās atšķiras no Tommas Abts vai Tomasa Šaibica) nebūt netraucē izstādei būt baudāmai. Vienlaikus arī milzu eksaltāciju tā nerada, par spīti Latvijas scēnā pasvešajam “rietumnieciskumam”.

The pale, unpretentious colours and compositions that mimic a rather quotidian interior reality (both being different from Tomma Abts or Thomas Scheibitz) are no reason not to enjoy the show. At the same time, it is hardly exhilarating, despite its “Westerness” being rather uncommon in the Latvian art scene.

☝☝☝☝

Droši vien tā ir galerijas Māksla XO kolekcijas izstāde, jo līdz ar neatributētām skulptūrām izstādīti ir arī Tatjanas Krivenkovas darbi - gleznas. Zinot T.Krivenkovas grafikas darbus, lietišķās mākslas apgleznojumus, tajā ļoti labi ierakstās arī gleznas, taču, ja būtu pirmo reizi jāierauga tieši šīs gleznas tieši šādā salikumā, iespaids nebūtu labs.

most probably this is an exhibition from the "Māksla XO" gallery collection. T.Krivenkova's paintings are exhibited together with some unattributed figurines. If one has seen Krivenkova's graphic art works, applied art decors and has some general idea about what it's all about then these works would 'fit' into the big picture quite ok. But if these were the first thing to encounter from T.Krivenkova's oeuvre then the impression might be not too impressive to say the least

☝☝

Šoreiz – Kristapam Zariņam negaidīti konceptuāla izstāde – sižeti aizgūti no 19-20.gadsimta mijā izdotas, erotiku un sengrieķu mitoloģiju saplūdinošas grāmatas. Detalizētais ģenitāliju attēlojums vēl pirms dažām desmitgadēm šos darbus būtu ļāvis saukt par akurāt pornogrāfiskiem, bet 2013.gadā te erotikas pamaz. Grāmatas modeles ir adaptētas mākslinieka stilistikā, ir arī ierasti spilgtās krāsas, bet no tā visa staro nekrofīls vēsums

An unexpectedly conceptual exhibition by Kristaps Zariņš – the images are derived from a fin-de-siècle book fusing erotica and Greek mythology. The detailed depiction of genitalia would have made these works pornographic a mere few decades ago, yet in 2013 they are hardly erotic. The models from the original book have been adapted to the artist's trademark aesthetic, the characteristically bright colours are here, too, yet all of it exudes nothing but necrophilic chill.

☝☝☝

Dace Brakmane "Mataiņi", Latvijas Mākslas akadēmijas mazo izstāžu cikla "Mana telpa" ietvaros, 26.02. - 08.03.2013.
• Bioloģiskie, fizioloģiskie sižeti, kas balansē uz patīkama un nepatīkama robežas, vienmēr piesaista uzmanību; Daudzsološa amata prasme, bet vai tēmai izvēlēts labākais medijs un izstāžu vide? Šaubos...
• Biological and physiological subject matter always draws attention as it usually balances on the edge of being unplesant. Promising technical abilities but not sure if chosen medium or the venue is the best pick

Par to, ka studente. Pēc 5 gadiem šitas neies cauri..
Only because she's a student... this won't work after 5 years..
___
Ilze Orinska "Mazie formāti", galerija "Māksla XO", 28.02. - 26.03.2013.
• 17.gs. nīderlandieši lepotos ar Ilzi Orinsku. Reālistiska glezniecība ar vieglu dekorativitātes piesitienu. Pāris diskutablas, bet lielākā daļa lieliskas elēģiskas ainiņas, kuras nostrādā tieši kā kopums.
• 17th century Dutch artists would be proud of Ilze Orinska. Realist painting with slight touch of ornametalism. Wonderful elegiac sights with only few minor slips of feebleness. Paintings look perfect together as a set.

___
Edvards Grūbe "Dienasgaisma", galerija "Māksla XO", 28.02. – 26.03.2013.
• Varbūt vide ne pati piemērotākā, varbūt atsevišķi darbi prasītos autora stāstu, bet kopumā pamatīga glezniecība.
• Maybe the venue is not the most suitable one, maybe it would be nice to get author's commentary on some of the works, but nevertheless this is a solid art at it's best