Mediju nošķirtības paraugstunda ar pārsvarā atbaidošiem darbu “pamatojumiem” un vairākiem deja-vu no citām izstāžu telpām. Jaunais LMA aulas iekārtojums ļauj jauno estētiku (Paula Zariņa, Inta Stalidzāne, Līva Graudiņa) izstādīt kā jaunās Rietumu glezniecības bilžu grāmatas atvērumu. Ir arī jaunais pop (Egons Peršēvics, Ieva Muzikante), jaunā ekspresija (Vitālijs Staņislavskis) un glezna kā pamats dejas izrādei (Irina Ošleja).

A lesson in medium specificity with mostly repugnant “explanations” of works and several deja-vus from other venues. The new layout of the LMA main hall allows for the presentation of the new aesthetics (Paula Zariņa, Inta Stalidzāne, Līva Graudiņa) as a spread from a book on new Western painting. One also finds the new Pop (Egons Peršēvics, Ieva Muzikante), the new expression (Vitālijs Staņislavskis) and a painting as a basis for a dance performance (Irina Ošleja).


☝☝☝

Protams, protams, šādas izstādes lielākoties popularizē vietu vai personu/kolekcionāru (un, jādomā, nāk ar savu finansējumu) – tā kaut kādā ziņā ir reklāma muzeja institūcijas neitrālajās telpās. Vienlaikus, nav pamata tādēļ vien tās norakstīt kā informācijas avotu – un var tapt informēts, ka te ir atskaņas no vairākiem “ģermāniskiem” lielmāksliniekiem. Vienlaikus, ir alumīnija tēlniecība mazliet kā Gļebam Panteļejevam.

From a leftist perspective, of course, this kind of show generally advertises a specific place or person (and, most likely, comes with financial incentives) – thus compromising the supposed neutrality of the hosting institution. And yet there is no reason to dismiss them as a source of information – and, one is informed of a semblance to several renowned Germanic artists. At the same time, one sees aluminum sculptures not unlike those of Gļebs Panteļejevs.

☝☝☝