Ja izstādes tekstā valda pārliecināta pa plecu uzsišana Latvijas mākslas ainas vecbiedram, tad skatoties uz darbiem (un izstādes telpā nezkādēļ izvietotajiem krēsliem), pārņem mulsums. Abstrahētās ainavas kaut kur starp Edgaru Iltneru un Borisu Bērziņu, iespējams, strādā vislabāk. Pārējais nesniedz skaidru atbildi uz “kādēļ šeit” un “kādēļ šādi”.

If the curator’s text offers a self-confident pat-on-the-back for a member of the old guard of the Latvian art scene, then the works (and the inexplicable placement of stools in the exhibition space) give rise to a certain disbelief. The abstracted landscapes (somewhere in between Edgars Iltners and Boriss Bērziņš), perhaps, are the most compelling. The rest fails to give a proper answer to “why here” and “why thus”.

☝☝

Ja par izstādes darbiem varētu domāt tikai kā par noteiktā tehnikā apstrādātu plakni, nebūtu īpaši jāšaubās. Bet cilvēciskā vēlme radīt un saskatīt attēlus šeit nenāk par labu. Klusajām dabām, lauku mājām un pašportretam nav ne vainas (ja arī sasaucas ar Imantu Vecozolu vai Borisu Bērziņu), tomēr stilizētās dāmas ir īpaši briesmīgas.

If only one could think of these works as a picture plane, worked in a particular technique, there would be little doubt as to their credentials. The all too human desire to make and see images, though, is rather unflattering here. Nothing particularly wrong with the still-lifes, the country scenes or the self-portrait (regardless of the parallels to Imants Vecozols and Boriss Bērziņš), but the stylised ladies are rather dreadful.

☝☝☝